Pēdējā gada laikā, un jo īpaši pēc 24.februāra notikumiem, esmu bieži ticies ar Latvijas Pareizticīgās baznīcas pārstāvjiem – gan Metropolītu Aleksandru, gan draudžu mācītājiem, gan vienkāršiem pareizticīgiem cilvēkiem. Viņi visi ir pauduši savu satraukumu – par karu ticības brāļu starpā, par iespējamām iekšējām pretrunām draudzēs, par vienotas Latvijas Pareizticīgās baznīcas turpmāku pastāvēšanu. Bīskapi man nav slēpuši, ka jau pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā bijuši mēģinājumi panākt Latvijas Pareizticīgās baznīcas pievienošanos Konstantinopoles Pareizticīgajai baznīcai. Baznīcas statusa maiņa tikusi pamatota ar nepieciešamību saraut jebkādas saites ar Krieviju, tostarp LPB hierarhisko pakļautību. Taču – ne tikai. Atsevišķu rusofobiskas ievirzes politisko spēku tālākos nodomus skaidri iezīmēja debates Saeimā. Nacionālistu “vīzija” ir tīrīšanas baznīcas vadībā, iejaukšanās pareizticīgo dievkalpojumu ritos, baznīcas valodā un tradīcijās.

Saprotams, ka Latvijas pareizticīgie šādam risinājuma nepiekrīt. Pareizticīgo bīskapi man ir apliecinājuši, ka viņi vēlas iet neatkarīgas baznīcas ceļu. Viņi atsaucās uz LPB vēsturiskā statusa atjaunošanu un to, ka neatkarīga baznīca pati izlemj visus jautājumus un nav atkarīga no ārzemju baznīcu administratīvā centra, paliekot garīgā vienotībā ar visām pareizticīgajām baznīcām savā ticības apliecinājumā. Likuma grozījumi nekādā veidā neskars LPB iekšējo dzīvi – nemainīsies dogmāti, kalendārais stils, dievkalpojumu valoda, tiks saglabāta tā pati liturģiskā dzīve, tradīcijas, nemainīsies metropolīts, arhiereji, priesteri. LPB uzrunāja šādu risinājumu atbalstīt. Es viņiem šādu solījumu devu un savu vārdu turēju, nobalsojot par LPB neatkarību.

Manā ieskatā, saglabāt vienotu LPB, neiejaukties tās kanonos un rituālos ir viens no svarīgākajiem iekšējās drošības
jautājumiem mūsu valstij.

Es labi saprotu kolīzijas ap Latvijas Satversmes 99.pantu, kas garantē ticības brīvību un neiejaukšanos baznīcu iekšējās lietās. Šaura robeža, ko dažādi traktē gan juristi, gan teologi. Šajā disputā galīgais un izšķirošais arguments ir pašas Latvijas Pareizticīgās baznīcas rokās. LPB savu nostāju par likuma grozījumiem un savu statusu pauda piektdien, 9.septembrī, – nākamajā dienā pēc Saeimas balsojuma. LPB preses dienesta paziņojumā uzsvērts, ka lēmumam par Latvijas Pareizticīgās baznīcas autokefāliju ir juridisks raksturs, ka “statusa maiņa nemaina pareizticīgo ticību, dogmas, baznīcas liturģisko dzīvi, kalendāra stilu, rituālus, sakrālo liturģisko valodu, tradīcijas un iekšējo baznīcas dzīvi.”

Šis izsvērtais paziņojums rada paļāvību, ka tiks saglabātas gan pareizticīgo ticības pirms simtiem gadu iedibinātās tradīcijas, gan pareizticīgo baznīcas vienotība Latvijā.