Latvijai priekšā ir nopietna ekonomiskā un sociālā krīze. Tā būs sāpīgāka par krīzi 2009.gadā un būs vairāk līdzīga pārbaudījumiem 90-tajos. Daudz smagāk cietīs Eiropas Savienība kopumā, ne tikai Latvija. Būs kādu laiku līdz minimumam samazinātas iespējas atrast darbu citās ES dalībvalstīs. Nav skaidrs, kā tas viss attīstīsies ASV un Krievijā. Bet jau tagad ir redzams, ka ne mazums Latvijas iedzīvotāju paliks bez darba un ienākumiem.

Patreizējā sociālā atbalsta sistēma Latvijā ir paredzēta “miera” laikiem, ja tā var izteikties. Ja godīgi, tad arī miera laikos to nevarēja uzskatīt par īpaši bagātu un attīstītu.

Patreiz Latvijā, tāpat kā vairākumam ES valstu, nav citas izejas, kā ieviest bāzes minimālo ienākumu. Tas nozīmē, ka valsts maksā saviem pilsoņiem, vai daļai savu pilsoņu, kas kaut kādu iemeslu dēļ nestrādā – fiksētu pabalstu. Ja nepabarot cilvēkus, kuriem nebūs ko ēst, ne par kādu ekonomikas atjaunošanu nevar būt runa.

Bāzes minimālā ienākuma ieviešana ir saistīta ar ļoti daudz jautājumiem – kādā apmērā, kādām iedzīvotāju grupām, cik ilgi, pie kādiem apstākļiem pabalstu maksā, kad to beidz izmaksāt.

Cerēt uz to, ka mūsu valdība pati spēs piedāvāt tādu risinājumu, būtu pārāk optimistiski. Patreiz viņiem labāk izdodas atcelt bezmaksas transportu un brīvpusdienas. Eiropas līmenī par bāzes minimālā ienākuma ieviešanu cīnās sociāldemokrāti Eiropas parlamentā, pie mums mājās – “Saskaņa”.

Pie tam, tieši šādos krīzes apstākļos parasti izdodas pieņemt pašus drosmīgākos lēmumus. Tos pašus bezmaksas braucienus mēs ieviesām tieši pateicoties 2009-tā gada krīzei. Iespējams tagad izdosies sasniegt jaunu līmeni!