Premjera Kariņa parakstītais politiskais paziņojums par LGBT kopienas tiesībām mūsu valstī guvis emocionāli sakāpinātu reakciju. Viedokļu temperatūra sit “klimatiskās normas” rekordus. Latvijas sabiedrība atkal aizgūtnēm izmanto iespēju šķelties un pateikt cits citam daudz sliktu vārdu…

Un, protams, ne jau par Ungārijas likumu šeit ir runa. Jautājums ir par mums pašiem, par to cik civilizēti un cieņpilni spēsim savā sabiedrībā sadzīvot ar atšķirīgajiem. Ar dažādām minoritātēm, kas ir daļa no mūsu tautas. Pagaidām mums nevedas. Par daudz abpusējas neiecietības.

Ilgus gadus cilvēkiem ar netradicionālu orientāciju nācies slēpt savu identitāti,  tās dēļ viņi tikuši pazemoti vai nonievāti. Labi var saprast viņu izjūtas un cienīt ikvienu, kas to spējuši pārvarēt ar pašcieņu. Tāpat kā tos, kuri joprojām  baidās no sabiedrības attieksmes.

Taču pēdējā laikā tiek radītas jaunas stigmas. Pasaki, ka esi ģimenes cilvēks, kādas draudzes loceklis, godā savu tēvu un māti, lepojies ar savu dzimtu, mīli savu (pretējā dzimuma) otro pusi, – ka tāds ir tavs pasaules uzskats un tu vēlies pie šīm vērtībām turēties,  –  un tev ātri vien piekabinās apzīmējumu: “homofobs”. Vai jājūtas vainīgam par savu “normālību”? Vai jābaidās būt “tradicionālam”?

Bailes ir labi saprotamas, tās ir cilvēcīgas gan vienā, gan otrā situācijā.

Taču kategoriski nav pieņemami mēģinājumi šo emociju kapitalizēt politisko spēku reitingos, jo tas eskalē bailes, pārvēršot tās agresijā. Atsevišķas partijas cenšas vēlētājiem “pārdot” nevis toleranci un empātiju, bet gan neapvaldītu naidu un neiecietību.

Kārtējais “sarkano līniju” bizness…