Ir pagājuši  vairāk nekā trīs gadi, kopš mūsu partija nav pārstāvēta Saeimā. Šajā laikā politikā ļoti daudz kas  ir mainījies – gan globāli, gan lokāli. Latvijā varas visatļautība, nesodāmības apziņa sasniegusi nebijušus apmērus, bet liela daļa sabiedrības slīgst apātijā un atsvešinātībā. Biedējoši strauji ir pieaugusi etniskā spriedze, pat naids.

Tas, kas šajā laikā nav mainījies – Latvijai ir nepieciešama saskaņa. Vairāk kā jebkad. Un uzņemties partijas “Saskaņa” misiju, ieņemt  “Saskaņas” vietu neviens nav spējis. Tas nosaka gan mūsu iespēju atgriezties, gan mūsu pienākumu savu misiju turpināt. Ir vajadzība būt politikā un darīt to, ko citi nedara.

Partija “Saskaņa” ilgus gadus un ar dažādiem panākumiem ir strādājusi, lai mazinātu spriedzi sabiedrībā. Pašreizējos apstākļos,  lai panāktu rezultātu, mums ir vajadzīgi sabiedrotie  –  sadarbības un dialoga apvāršņi ir jāpaplašina. Ar šādu mērķi esmu uzņēmies iniciatīvu restartēt politisko apvienību “Saskaņas centrs”, ko pašlaik veido divas partijas –  Sociāldemokrātiskā partija “Saskaņa” kopā ar Centra partiju. “Saskaņas centrs”  ilgus gadus bija platforma kreisi centrisku un centrisku spēku konsolidācijai, tā bija arī iespēja Latvijas krievvalodīgajiem pilsoņiem paust savas bažas, savus centienus darboties mūsu kopīgās valsts labā. Pašlaik šādas konstruktīvas un konsekventas balss Latvijas politikā trūkst. Ir tikai vēlme Latvijas krievu nedrošību un sāpi konvertēt deputātu mandātos, pēc tam šos mandātus “atstrādāt” ar destruktīvu bļaustīšanos uz kriminālpantu robežas. Vai tas palīdz risināt reālas nelatviešu problēmas? Gluži pretēji – tas dod  ieganstu  krievvalodīgos parādīt kā valstij nelojālus pilsoņus, un to lieliski izmanto ar hipertrofētu  nacionālo ideju apsēsti politiskie spēki.

“Saskaņas centra” politiskajai platformai vēlas pievienoties arī vairākas sabiedriski aktīvu cilvēku veidotas biedrības. Viena no tām ir biedrība “Latvija 150”, kas par mērķi izvirza panākt, lai Latvija savu 150.gadadienu sagaida nevis kā atpalikusi Eiropas Savienības valsts, bet gan kā plaukstoša, attīstīta, labklājīga zeme. Par  instrumentu šādam uzrāvienam viņi uzskata vēlēšanu sistēmas maiņu. Man šis uzstādījums liekas ļoti pareizs. Jāatzīst, ka politiskajā laukā ārpus un ap Saeimu ir ne mazums  partiju, biedrību, kopu, interešu grupu ar savu izteiktu pozīciju, ar kritisku skatījumu  uz notiekošo valsts līmenī, ar idejām, kas darāms konkrētā apkārtnē, novadā, reģionā. Esmu uzrunājis vairākas no tādām pievienoties “Saskaņas centra” platformai. Šis virziens mums visiem ir jāturpina, ir jāiet plašumā, jāuzrunā aktīvi,  reālā dzīvē sakņoti cilvēki.  Visos piecos apgabalos kopā ar viņiem  jāveido  darītgribētāju, problēmu risinātāju saraksti.

Ir uzsākts darbs pie atjaunotā “Saskaņas centra” priekšvēlēšanu programmas  sagatavošanas. To veidosim divās daļās – nepieciešamo pārmaiņu saraksts visai Latvijai, kā arī plašāka un detaļās, iespējams, nedaudz atšķirīga programma katram reģionam.

Par pašiem svarīgākajiem uzdevumiem, bez kuru atrisināšanas Latvijai nav perspektīvu izrauties no pašreizējās apātijas un atpalicības, uzskatu divus, un tiem abiem mums ir skaidrs piedāvājums.

Pirmkārt, etniskais miers. Politikas trendā pašlaik ir izmantot nacionālo jautājumu kā biļeti uz Saeimu, tāpēc ir ieinteresētība nevis to risināt, bet eskalēt. Nesodīti aizskart citu kopienu cieņu.  Šajos pēdējos gados, kad esam ārpus parlamenta, Latvijas krievi un krievvalodīgie ir būtiski zaudējuši  izglītības, kultūras, mediju telpu. Viendienīgas domāšanas politiķiem tas šķiet varens sasniegums, taču mēs skaidri apzināmies, ka tas ir nopietns drauds. Zemdegās gruzd naids, un tas ir ļoti bīstami šajā laikā, kad pasaulē nekas vairs nav stabils.  Latvija nebūs droša un labklājīga valsts, ja neatrisinās vienotas sabiedrības problēmu. Bez savstarpējas  cieņas tas nav izdarāms. Mēs to apzināmies, un mums jāuzņemas krievvalodīgo iedzīvotāju aizstāvības misija arī turpmāk.

Otrkārt. Latvijā gadu no gada samazinās pilsoņu līdzdalība svarīgākajā politiskajā procesā – vēlēšanās. Varu iegūst politiķi, kam mandātu devuši mazāk par piektdaļu balstiesīgo iedzīvotāju. Attiecīgi četras piektdaļas vēlētāju šo mandātu nav devuši.  Latvijas politika šādi pamazām pārpurvojas, jo vara kļūst nenomaināma.  Rezultāts ir bēdīgs – mūsu valsts ir Eiropas Savienības atpalicējos visos ekonomikas un dzīves līmeņa rādītājos.

Kādēļ cilvēki arvien pasīvāk piedalās vēlēšanās? Pašreizējā vēlēšanu sistēma, savulaik progresīva un moderna, tagad Latvijas apstākļos nenodrošina atgriezenisko saikni starp vēlētāju un viņa pārstāvi varā. Proporcionālā vēlēšanu sistēma nemaz nedod iespēju atbildēt uz jautājumu – kurš ir mans deputāts? Kuram tieši es varu pieprasīt risināt problēmas, kas mani satrauc? Kurš atskaitīsies par doto solījumu izpildi? Kā es varu viņu “sodīt” par sliktu darbu?  Un, ja es to nevaru, kāda tad man jēga balsot?

Mēs gribam panākt vēlēšanu sistēmas maiņu. Mažoritāras vēlēšanas – viens apgabals, viens mandāts. Uzvarētājs savu vēlētāju priekšā atbild par visu, ir sasniedzams un atsaucams.

Mēdz apgalvot, ka šādi tiešā veidā ievēlēti 100 deputāti, kas savā apgabalā ir izgājuši līderības sacensību, Saeimā nespēs vienoties valstiskos jautājumos, katrs vilks uz savu pusi. Uzskatu, ka tieši pretēji. Pašlaik parlamentā koalīcija var “cieti” stāvēt pret katru opozīcijas piedāvājumu. Spēkā ir “partijas disciplīna”, nevis vēlētāju vajadzības.  Savukārt no konkrēta apgabala ievēlēts deputāts nevar ignorēt mazākumu, tostarp, nacionālajā problemātikā, viņam jābūt moderatoram savu cilvēku interešu aizstāvībai. Līdz ar to ir daudz vairāk cerību diskusijā nonākt līdz valstiski labākajam risinājumam, nevis pielāgot to  kādas konkrētas partijas interesēm.  Vienmandāta apgabalā ievēlēti deputāti par nepopulārām, bet nepieciešamām lietām būs spiesti vienoties godīgi, liekot galdā argumentus, nevis piesedzoties ar atbildi – tas bija politisks lēmums. “Politisks lēmums” bez paskaidrojumiem – tā notikušas Latvijas lielākās afēras. Ja deputātam ir individuāla atbildība, tas neies cauri. Cilvēki neļaus aizmirst.

Par mažoritārās vēlēšanu sistēmas lielāko trūkumu tiek uzskatīts tas, ka liels balsotāju skaits paliek bez pārstāvniecības varā. Uzvarētājs saņem visu, pat ja balsu skaits sadalās ar minimālu pārsvaru. Taču līdz ar to vēlēšanu uzvarētājs iegūst arī visu pilno atbildību par savu darbību, solījumiem un pieņemtajiem lēmumiem. Lielāka atbildība ir arī viņa ievēlētājiem, jo nevar vairs aizslēpties aiz “visi viņi vienādi”, “ko gan es varu mainīt”. “tāpat jau mūs piemānīs”. Ir iespēja pieprasīt konkrētu rīcību un saukt pie kārtības konkrētu savu pārstāvi!

Tiešā veidā ievēlamiem jābūt arī pilsētu mēriem, kā arī Valsts prezidentam. Valsts augstākajai amatpersonai jāsaņem nevis zoodārzā vai politiskajā tirgū iegūts, bet gan tautas dots mandāts. Kopā ar personisku atbildību, ko tas uzliek.

Šīs reformas jāveic nākošā Saeimas sasaukuma laikā, pārdomāti un nesasteigti, iespējams, galīgo akceptu prasot varas suverēnam – Latvijas tautai referendumā. Tikai tā var panākt līdzdalību un atbildīgumu.

Par to, ka šīs izmaiņas  ir nepieciešamas, esmu runājis jau daudzus gadus. Savulaik, būdams vēl mazpieredzējis parlamentārietis,  6. Saeimā iniciēju likumprojektu par vēlēšanu sistēmas maiņu. Priecājos, ka beidzot šai idejai ir plašāks skanējums sabiedrībā. Jāizmanto iespēja priekšvēlēšanu debašu laikā šim jautājumam piešķirt maksimālu nozīmīgumu.

Visas vēlēšanu programmas  sadaļas veidosim iekšējās debatēs, programma būs piezemēta un konkrēta, to radīs dzīvi cilvēki, nevis ģenerēs mākslīgais intelekts.

Mēs gribam principiāli mainīt attieksmi pret mazo un vidējo uzņēmējdarbību. Maksimāls atbalsts katram, kas uzsāk biznesu, lai nodrošinātu iztiku sev un savai ģimenei. Minimāla birokrātija un atskaišu sistēma. Mazajiem uzņēmējiem siltumnīcas apstākļi, vidējiem  –  labvēlības režīms.

Jāsaprot, ka atbalsts mazajai uzņēmējdarbībai daļēji  ir arī demogrāfijas stimuls. Ja cilvēki ir droši, ka valsts nenosmels lielumu no viņu darba augļiem,  arī bērnu ģimenēs būs vairāk. Ne jau ar pārdesmit eiro pielikumu pabalstos to var panākt, bet gan ar pārliecību, ka vecāki paši var uzturēt savus bērnus. Lielisks piemērs ir Polijā – daudzbērnu ģimenēm nav jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, protams, līdz noteiktam turības līmenim.

Reģionālā politika: vajadzīgs proaktīvs atbalsts attālākajiem novadiem, papildus investīcijas tiem reģioniem, kuru iedzīvotājus ViVi ik dienu neved darbā uz Rīgu. Taisnīgi jāpārskata pašvaldību izlīdzināšanas fonda principi starp “zelta Pierīgu” un nomalēm, kur iedzīvotāju ienākuma nodokli nemaksā pārbarotā ierēdniecība.

Rīgai no mistiskās “valstspilsētas” atkal jākļūst par galvaspilsētu. Ar savu īpašu likumu, valstiskiem pienākumiem un attīstības jaudu.

Nesen valdības vadītāja bargi solīja prasīt atbildību no tā vai tiem, kas Daugavā uzslēja zelta pāli. Viņa nenoliedza, ka vajagot arī sameklēt vainīgos par Rail Baltica sadārdzinājumiem. To viņa neminēja, bet domāju, ka šim meklējamo sarakstam vajadzētu pievienot arī konkrētus atbildīgos ar vārdu un uzvārdu par aizkavētajām slimnīcu jaunbūvēm, par neaizberamo Air Baltic caurumu, par reģionālo autobusu maršrutu samazināšanu, un tā tālāk, un tā joprojām. Šis saraksts var iznākt garš. Taču patiesības meklējumi koalīcijas ietvaros  gan izpaužas kā  tā darbība, kad suns ķer pats savu asti.

Šis bezatbildīgās varas modelis ir jānomaina. Mums ir savs piedāvājums, mums jāmobilizējas un par to jācīnās.