Vai mums vajag Ceturto Atmodu?
Tā kā tuvojas 15. Saeimas vēlēšanas ir nepieciešams sākt izteikt viedokli, izteikt savas pārdomas par notiekošo – gan mūsu valstī, gan pasaulē, gan mūsu makos, gan mūsu galvās. Šo pārdomu ciklu vēlos sākt ar virsrakstā izvirzīto jautājumu – vai mums vajag Ceturto Atmodu?
Visā pasaulē politika kļūst asāka, daudz vulgārāka un atklātāka pret parasto iedzīvotāju, un šajā procesā arvien vairāk sāk iesaistīties dažādas grupas. Ja kādreiz politika bija izteikti hierarhiska, kā piramīda, kuru varētu dalīt četros slāņos, tad šodien šī struktūra ir būtiski mainījusies.
Piramīdas augšgalā jeb spicē sēž prezidents, ministri un ievēlētie deputāti, kuri pieņem politiskus lēmumus. Tieši zem spices seko politiskie analītiķi un politologi, kuri skaidro pieņemtos lēmumus un tālāko politikas attīstības virzienus. Tad seko politiķi, kuri atrodas opozīcijā vai nav ievēlēti – šajā slānī tiek kritizēti spices pieņemtie lēmumi. Visbeidzot ir parastais cilvēks, kurš šo informāciju saņem avīzē, pa radio vai skatoties televīziju.
Ar sociālo tīklu popularitātes pieaugumu visā pasaulē šī hierarhija tika būtiski grauta – arvien vairāk cilvēku ir iesaistījušies kritizēšanas un skaidrošanas procesos. Šiem cilvēkiem ne vienmēr piemīt pilnvērtīga un kritiska izpratne par notiekošajiem politiskajiem procesiem, un nereti viņi apzināti maldina sabiedrību. Arī piramīdas spice pievienojās sociālajiem tīkliem, reklamējot gan sevi, gan izsakot savu viedokli vai parādot, cik netīrs mēdz būt amatpersonas darbs. Iepriekš pastāvējusī piramīda sabruka, izveidojot līdzenu virsmu ar sadrumstalotām struktūrām, kas tikai daļēji atgādina pagātni.
Kāpēc es to visu pieminu? Jebkurā Rietumu pasaules valstī – vai tā būtu Latvija, ASV vai Vācija – politiķu un politikas prestižs ir būtiski krities. Politiķa profesija šajās sabiedrībās bieži kļuvusi par sinonīmu vārdiem “melis” vai “zaglis”, vai pat abiem vienlaikus. Politika kļuvusi par lētu teātri, kurā deputāti viens otru mutiski vai ar žestiem apmētā ar apvainojumiem. Politikas analīze kļuvusi daudz subjektīvāka, un melus pamanīt ir kļuvis daudz vienkāršāk nekā jebkad agrāk, tādēļ šķiet, ka melo ikviens – vai tas būtu kaimiņš Pēteris vai Nikolajs, vai arī žurnālists ar daudzu gadu stāžu.
Uz šo faktu bāzes var paskaidrot, kas notiek ar parasto cilvēku – piramīdas zemāko slāni. No vienas puses, sociālie tīkli ir devuši iespēju daudz vienkāršāk piedalīties politiskajos procesos un nodrošinājuši pieeju daudzveidīgai informācijai, kas ļauj veidot savu viedokli par notiekošo. No otras puses, parastais cilvēks vairs nezina, kam uzticēties – viņš tiek vilkts uz dažādām informācijas pusēm, nespējot saprast, kas melo un kas stāsta patiesību. Politika tiek pasniegta ļoti negatīvi, zūd uzticība, zūd motivācija piedalīties, un ir objektīvi redzams, ka balsstiesīgo līdzdalība vēlēšanās ilgtermiņā samazinās. Vai ir jēga no vēlēšanām, ja uz tām nedodas vismaz 51% no balsstiesīgajiem? Vai tā ir demokrātija, ja no demosa jeb tautas piedalās tikai neliela daļa?
Svarīgs aspekts šajā visā ir arī populisms, radikalizācija un ekonomiskie apstākļi. Ne jau vieni sociālie tīkli ir vainīgi mūsu problēmās – tie drīzāk darbojas kā mikrofons un kamera visam notiekošajam. Ja parastajam cilvēkam mēneša beigās neveidojas iekrājumi vai pat sāk pietrūkt nauda, tad ļoti vilinoši kļūst tie, kuri sola visu labot, atgriezt pulksteni uz “labākiem laikiem”, nogāzt esošo eliti, izsūtīt nelabvēļus un svešiniekus, u.t.t.
Pašam radikālismam un populismam nav obligāti jābūt negatīvam – dažkārt ir nepieciešamas krasas izmaiņas un kustība, jo stagnācija nav risinājums. Vēsturē nekas nav ilgstoši palicis nemainīgs. Arī populistiskas prasības ne vienmēr ir sliktas – mēs reiz pieprasījām brīvu Latviju, 8 stundu darba dienu, un citas būtiskas pārmaiņas. Vai arī tās savā laikā nebija populistiskas?
Problēma rodas brīdī, kad radikālie un populistiskie saukļi tiek izmantoti, lai vienu eliti nomainītu pret citu, nevis lai mainītu sistēmu. Mūsdienu populisti bieži vien ir pierādījuši sevi kā personīgā labuma meklētājus, nevis kā sistēmas pārveidotājus. Daļai sabiedrības tas ir skaidrs, bet daļai viņi joprojām veiksmīgi aizēno realitāti ar saviem solījumiem.
Runājot par Latviju, sociālajos tīklos, uz ielas un statistikā var redzēt, ka motivācija, līdzdalība un uzticība krītas. Ar katru jaunu partiju reitingu līderos ir partija “Nezinu par ko balsot” un partija “Vēlēšanās nepiedalīšos”. Labējs radikālisms un populisms ir plaši izplatīts, tā saucamie “mērenie” spēki nespēj konkurēt popularitātē un kreisie populisti vai pat radikāļi Latvijā gandrīz nav manāmi. Cilvēki ir izsalkuši pēc pārmaiņām, politiskās atbildības un labākas dzīves. Bet vai tie, kuri šobrīd sola bagātību un attīstību, patiešām spēs atnest sistemātiskas pārmaiņas?
Visbeidzot – ko domāju un vēlos es? Ceturtajai Atmodai viennozīmīgi ir jānotiek. Mums ir nepieciešamas sistemātiskas pārmaiņas ne tikai politikā, bet arī ikdienas dzīvē un ekonomikā. No parastā cilvēka tiek prasīts pārāk daudz – gan spēka, gan finanšu, gan pacietības un laika ziņā.
Es neuzskatu, ka labējie, īpaši labēji radikālie spēki, būs tie, kas nesīs pozitīvas pārmaiņas. Saukļi var būt pievilcīgi, bet konkrētu cilvēku darbība, nedarbība. saiknes un vēsture bieži rada šaubas par viņu patiesajiem motīviem.
Ideālā gadījumā cilvēki spētu mobilizēties par reālām problēmām – streikot pret pārmērīgu darba slodzi, protestēt par zemu atalgojumu un augstām cenām, balsot apzināti, balstoties uz piedāvātajām vēlēšanu programmām un izdarītajiem darbiem, nevis sociālo tīklu saukļiem.
Mana ideālā Ceturtā Atmoda būtu kreisā jeb strādnieku atmoda – parastā cilvēka atmoda, kurā mēs atgūstam apziņu par savām spējām ietekmēt, vadīt un mainīt valsti. Mēs to jau esam darījuši – 1904. gadā tika dibināta Latvijas pirmā partija – Latvijas Sociāldemokrātu un Strādnieku partija (LSDSP), kas jau gadu vēlāk vadīja 1905. gada revolūciju pret novecojušo Krievijas Impērijas sistēmu.
Laiks un apstākļi ir mainījušies, bet tas nenozīmē, ka nav iespējams atjaunot šo apziņu – apziņu, kurai būtu jāpiemīt ikvienam Latvijā dzīvojošajam un strādājošajam.