Ja man jautā, ko Saeimas vēlēšanās vēlētājiem piedāvās Saskaņas
centrs, varu atbildēt: mūsu programma balstīsies uz trim principiem:
1. TAISNĪGUMS
Pirms dažiem gadiem Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas
(OECD) valstīs tika veikts plašs pētījums par iedzīvotāju uzticēšanos
dažādām valsts institūcijām. Latvijas rādītāji bija skumji: pašu ievēlētiem
likumdevējiem uzticas 20,7% iedzīvotāju (OECD valstīs vidēji – 39,3%),
valdībai – 24,5% (OECD vidēji – 41%).
Ir visai drošs pamats uzskatīt, ka pašlaik šie rādītāji nav uzlabojušies, bet
gan tuvojas grīdlīstei…
Neuzticēšanās pamatā ir acīmredzama netaisnīguma izjūta, ko spiesti
izbaudīt liela daļa Latvijas cilvēku.
Vai ir taisnīgi, ka ierēdniecībai regulāri tiek nodrošināts atalgojuma
pieaugums, bet skolotājiem, mediķiem, policistiem, ugunsdzēsējiem nekad
“nepietiek”, pat ja tas ir likumā ierakstīts?
Vai ir taisnīgi, ka Daugavas zelta pāļiem, airBaltic finanšu robiem, TET
dzelžu izpirkšanai finansējums atrodas, bet skolas ir jāslēdz, autobusu reisu
skaits jāsamazina, slimnīcas jāpārprofilē?
Vai ir taisnīgi, ka samaksa par darbu starp Pierīgas zelta loku un attālākiem
reģioniem atšķiras vairāk kā par 35%?
Vai ir taisnīgi, ka latgaliešiem no medicīniski novēršamām slimībām ir
jānomirst daudz biežāk kā rīdziniekiem? Baisa statistika: novēršama
mirstība (tāda, ko pienācīga veselības aprūpe nepieļautu) uz 100 000
iedzīvotāju Latgales reģionā ir 247,6 gadījumi, Rīgā – 177,9…
Taisnīgumam ir jābūt jebkuras politikas – sociālās, ekonomiskās,
demogrāfiskās, reģionālās, investīciju, – pamatā.
2. ATBILDĪBA
“Saskaņas centrs”
iestājas par vēlēšanu sistēmas maiņu, skaidru
mažoritāru kārtību – viens apgabals, viens mandāts. Uzvarētājs līdz ar
mandātu iegūst arī pilnu atbildību, viņš ir pieejams un ieinteresēts savu
vēlētāju pārstāvis, viņš ir atsaucams un noraidāms no laukuma par sliktu
darbu.
Pašreizējā proporcionālajā vēlēšanu sistēmā vēlētājs balso par partijām un
smukiem līderiem, bet rezultātā viņam nav turpmāku attiecību ar to, ko viņš
ir ievēlējis. Partijas, ieguvušas varu, rīkojas ar to pēc saviem ieskatiem.
Ievēlētie deputāti veido mūsu kopīgo nākotni bez mums, viņi neatskaitās par
paveikto un nesaņem sodu par pieļautajām kļūdām. Viņi migrē no vienas
partijas uz citu, šķeļas, dalās un atkal apvienojas, dzīvojot paralēlā pasaulē,
kas ar reālo dzīvi satiekas tikai nosacīti. Tur aug saknes Latvijas atpalicībai,
un tas ir jāmaina.
Pašreizējā sistēmā netiek stimulēta varas suverēna – pašas tautas – loma
valsts pārvaldē un tās darbības kontrolē. Vienmandāta apgabalā īstenojas
atbildības lejuplāde: es izvēlos un uzticu savu balsi labākajam; es skatos
līdzi viņa darbībām; es pieprasu no viņa konkrētus lēmumus; es sodu vai
apbalvoju viņu nākamajā vēlēšanu ciklā. Tādējādi esmu līdzdalīgs!
Tikai vēlēšanu sistēmas maiņa un stingra individuālas atbildības principa
ieviešana var nozīmīgi izmainīt Latvijas attīstības vektoru.
3. SADARBĪBA
“Skaldi un valdi” princips politikā ir mūžsens. Taču tas nekad nav kalpojis
labiem mērķiem un nodrošinājis panākumus ilglaicīgi. Pēdējās desmitgadēs
tas ticis nepārtraukti ekspluatēts arī Latvijā, nodrošinot varas nemainīgumu
pašreizējai politiskajai elitei, bet valstij – stagnāciju un atpalicību.
Runājot par vienojošām vērtībām, politisko nāciju un pilsonisko sabiedrību,
valdošie reāli ir darījuši tieši pretējo – sašķēluši un atsvešinājuši. Pilsoņi, kas
nepārtraukti apkaro cits citu, nav spējīgi vienoti iestāties par savām kopīgām
interesēm, nav spējīgi nomainīt pie varas esošos, un tie izlaižas un
degradējas.
Latvieši pret krieviem – Latvijas politikas nebeidzamais stāsts… “Saskaņas
centrs” ilgus gadus sniedza iespēju Latvijas krievvalodīgajiem pilsoņiem
paust savas bažas, savus centienus darboties mūsu kopīgās valsts
interesēs. Pašlaik šādas konstruktīvas un konsekventas balss Latvijas
politikā trūkst. Ir tikai vēlme Latvijas krievu nedrošību un sāpi konvertēt
deputātu mandātos, pēc tam šos mandātus “atstrādāt” ar trulu bļaustīšanos
uz kriminālpantu robežas. Vai tas stiprina mūsu valsti, palīdz risināt reālas
nelatviešu problēmas? Gluži pretēji – tas rada “leģitīmu” ieganstu
krievvalodīgos norobežot ar kārtējām necaursitamām sarkanajām līnijām.
Tas nenozīmē, ka ir bezcerīgi mēģināt šo situāciju mainīt. Kad ejam uz
vēlēšanām un ceram iegūt sava vēlētāja balsi, mēs uzņemamies arī
atbildību un pienākumu viņu aizstāvēt. Es uzskatu, ka mūsu vēlētājam –
Latvijas pilsonim, kurš ģimenē runā citā, ne valsts valodā, – ir nepieciešama
aizstāvība. Šajā laikā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš ir izgājis
grūtu un bieži vien vilšanās pilnu ceļu. Viņam daudzkārt likuši saprast, ka
viņa maksātie nodokļi, viņa darbarokas un prasmes valstij ir vajadzīgas, bet
viņš pats – ne pārāk. Viņu bieži vainojuši pagātnes pāridarījumos, viņa
kultūru, valodu, tradīcijas turpina iedzīt virtuvē. Viņš saņem nepelnītas
nievas no pamatnācijas un neslēptu kūdīšanu no VPN sistēmā Krievijai
pieslēgtā televizora. Šo vēlētāju pārstāvēt nav viegli, skaidri apzinoties, ka
tas visticamāk ir un būs nepateicīgs darbs, nievas par “Kremļa roku” un
publiska “kancelēšana”. Un nevar izlikties neredzam, ka paši “aizstāvāmie”
bieži vien kabatā tur revanšisma kulaku.
Pasaule šobrīd turas ļoti trauslā līdzsvarā, dzīvo ar bažām un trauksmi. Un
arī Latvijā pašlaik nav svarīgāka uzdevuma kā noturēt šo līdzsvaru
sabiedrībā. Nepadziļināt pretrunas, nepieļaut radikalizāciju, bet meklēt
sadzīvošanas formulas.

Jānis Urbanovičs