Pirmais un svarīgākais: par jebkuru līdzīgu afēru vienmēr ir atbildīgas konkrētas personas. Ļoti retos gadījumos kaut kas notiek “apstākļu sakritības” dēļ, un OIK noteikti nav tas gadījums. Bet ne katrs izmeklētājs ir spējīgs noskaidrot patiesību un atrast vainīgos. Lai gan gadās tā, ka spēj, bet priekšniecība neļauj tos nosaukt. Iespējams tāpēc par galveno “izmeklētāju” – Saeimas izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju netika ievēlēts  pieredzējis jurists, vai  cilvēks ar pieredzi enerģētikas politikas jomā. Par galveno izmeklētāju iecēla cilvēku ar pirmsskolas pedagoga izglītību un pašvaldības policijas lietveža darba pieredzi.

Otrais jautājums drīzāk ir retorisks. Pieņemsim, ka vainīgie ir atrasti, un tie ir esošās valdošās koalīcijas politiķi. Vai izmeklēšanas komisijai (kur vairākums ir tā pati valdoša koalīcija) pietiks drosmes publiski tos nosaukt?

Treškārt, uzskatu, ka, galvenais, atbildīgais par enerģētikas jomu ir ekonomikas ministrs. Ne prezidents, ne premjers, ne Saeima, un ne ministrijas valsts sekretārs. Taču varētu būt izņēmumi.

Piemēram, ministrs strādāja tikai pāris mēnešus. Ministrs piedāvāja izmaiņas, bet valdība tās noraidīja. Vai arī valdība piekrita, bet Saeima noraidīja. Ministrs nevarēja sadarboties ar savu sekretāru un gribēja viņu atlaist, taču valdība nepiekrita.

Ja neviens no šiem scenārijiem netika realizēts, tad atbildība gulstas tieši uz ekonomikas ministra pleciem!

Kurš radīja OIK afēru? Manuprāt, tās atskaites punkts ir Elektroenerģijas tirgus likums, kurš tika pieņemts 2005. gadā. Tieši šis likums paredzēja obligātu elektroenerģijas iepirkšanu no atjaunojamās enerģijas piegādātājiem un koģenerācijas stacijām. Tieši šis likums noteica, ka maksās par šo visu solidāri elektroenerģijas patērētāji. Likumprojektu izstrādāja Ekonomikas ministrija, un ministrs tolaik bija neviens cits kā Krišjānis Kariņš. Tieši tādēļ viņš ir OIK “krusttēvs”! Esmu pārliecināts, ka viņš to darīja bez ļauna vai mantkārīga nolūka. K.Kariņš vāji orientējās enerģētikas un ekonomikas jautājumos, un nesaprata savu lēmumu sekas. Bet no atbildības, vāja orientēšanās ekonomikas jautājumos, neatbrīvo.

Kurš iedarbināja šo OIK mehānismu, tas ir, izsniedza lielāku daļu atļauju? Ekonomikas ministri – Kaspars Gerhards (NA), un Artis Kampars (Vienotība). Abi ir esošās valdošās koalīcijas politiķi.

Tam sekoja notikumi, par kuriem es varu runāt kā tiešais liecinieks. OIK afēru atmaskoja, un pret to cīnījās pārsvarā divi cilvēki: Ivars Zariņš (Saskaņa) un ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (tolaik mans Reformu partijas kolēģis). Pavļuts šajā jautājumā ļoti konfliktēja ar toreizēju ekonomikas ministrijas valsts sekretāru Juri Pūci, un šīs konflikts beidzās ar pēdējā aiziešanu.

Šodien mums tiek stāstīts, ka OIK afērā neviens nav vainīgs. Pavļuts un Pūce darbojās vienā Attīstības/Par apvienojumā, kas ietilpst Vienotības vadītajā valdībā. Reiz Vienotība bija ļoti pret – tieši OIK pozīcijas dēļ – lai Pavļuts turpinātu strādāt par ekonomikas ministru.

Palikuši vien Latvijas iedzīvotāji, kuri pārmaksāja par elektrību vairāk nekā divus miljardus eiro. Un turpina pārmaksāt arī šobrīd.