Aivars Lembergs un virkne juridisko personu, ieskaitot visu Ventspils brīvostu, ir iekļautas ASV “melnajā sarakstā”. Apsūdzības iespaidīgas – “korupcija”, “naudas atmazgāšana”, “kukuļošana”, “Latvijas demokrātisko institūciju graušana”, utt.

Ievērojamā sabiedrības daļa atklāti gavilē. Bet par ko īsti tāds prieks?

Pirmkārt, tikai atbilstoši Latvijas likumiem bankām ir jāslēdz konti tai pašai Ventspils ostai un jāpārtrauc tās apkalpošana. Tas ir 1334 darba vietas. Plus no ostas atkarīgā industriālā zona ar vēl 2400 darba vietām. Plus šo darbinieku ģimenes.

Otrkārt, un vissvarīgākais. Runa ir par “melno sarakstu”, kas balstīts uz tā saucamo Magņitska Globālo Aktu, kas sākotnēji tika pieņemts, lai cīnītos pret “cilvēktiesību pārkāpumiem visā pasaulē”. Pēc tam to papildināja ar cīņu pret “kleptokrātiem un korumpantiem”. Pret ko tas tika iedarbināts? Ģeogrāfija ir, apmēram, šāda: Gambija, Nikaragva, Kongo, Dominikānas Republika, Haiti.

Citiem vārdiem sakot, šāda veida sankcijas tiek piemērotas valstīm ar faktiski nestrādājošu tiesu sistēmu, kuras nav spējīgas patstāvīgi tiesāt savus aizdomās turamos “kleptokrātus”. Tad par ko tāda sajūsma? Ka Latviju iecēla vienā rindā ar banānu republikām?

Faktiski starptautiskajā kaunpilnā “melnajā sarakstā” ir iekļauta visa Latvijas tiesu sistēma, visi tie tieslietu ministri, kuri ir bijuši atbildīgi par tās uzraudzību, šo ministru politiskās partijas (gandrīz vienmēr Nacionālā apvienība). Un galu galā – viņu koalīcijas partneri, ieskaitot Vienotību.

Tāpēc ASV pilsonim premjeram Kariņam ir īstais laiks atkal sākt atkārtot savu mantru “Latvija ir izdevusies valsts!”, “Latvija ir izdevusies valsts”, “Latvija ir …”

Tikai tas neērts jautājums. Cik daudzām “izdevušām valstīm” tika iedarbināts Magņitska Akts?