Tā arī nespējot četru valdīšanas gadu laikā izbeigt OIK afēru, ko tik sirdīgi pirms pagājušajām vēlēšanām zvērējās paveikt turpat vai katra Kariņa valdību veidojošā partija, Kariņa valdība ir palikusi uzticīga saviem principiem un nu ir pievērsusies jaunu afēru bīdīšanai enerģētikā.

Jaunās afēras līdzība ar OIK ieviešanas mehāniku nu jau kļuvusi nekaunīgi uzkrītoša – kāds gan tur pārsteigums, zinot ka šīs valdības vadītājs bija OIK afēras  “tēvs un radītājs” – tieši Krišjānis Kariņš kā ekonomikas ministrs ielika pamatus OIK afērai ar atbilstošiem likuma grozījumiem, bet esot pie varas turpināja piesegt OIK afēru pat pārkāpjot likumu. Suns met spalvu, ne tikumu, tāpēc papētīsim, kas šoreiz “tiesiskuma koalīcijai” aiz ādas…

“Neizskaidrojami pēkšņā” birokrātu uzņēmība.

Runa šoreiz ir par likumprojektu vēja enerģijas izmantošanas veicināšanai, ko steidzamības kārtā caur  Saeimas podziņspiedēju mašinēriju bīda ministrija, kura par šo nozari nemaz neatbild. Kā vēja pūsts, aši bīdīts pa varas annālēm  Saeimu “pēkšņi” ir sasniedzis valdības virzītais likumprojekts “Likums par atviegloto kārtību vēja elektrostaciju būvniecībai enerģētiskās drošības un neatkarības veicināšanai”. Projekts attieksies uz 1000 MW jaunu vēja elektrostaciju (VES) kopējo uzstādīto jaudu. Šis skaitlis ir zīmīgs!

Protams, jau sen bija jāizveido atbilstošs regulējums, lai veicinātu atjaunojamās enerģijas izmantošanu. Mulsinoši, ka šo  iniciatīvu “pēkšņi” ir sagatavojusi un virza kā savu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), lai gan atbildīgā par enerģētikas un būvniecības nozari ir Ekonomikas ministrija (EM), nevis VARAM.

Piesedzoties ar Ukrainas kara radītajiem izaicinājumiem, Kariņa valdība demonstrē apskaužamu un nepieredzētu rūpi par vēja enerģijas potenciāla izmantošanu. Taču, sākot iepazīties ar šo likumprojektu, rodas virkne pamatotu jautājumu un bažu par šī likumprojekta patiesajiem  mērķiem.

Kāpēc tāda nebijusi centība no VARAM ierēdņu puses?! Līdz šim mēs varējām novērot tieši pretējo – ierēdņi ir naski cīnītāji par savas atbildības jomas sašaurināšanu. Bet te – opā! – ierēdņi vēja ātrumā, par kuru Latvijas  vēja ģeneratoru spārni var tikai sapņot, uzsākuši rosīties, bāžot savu degunu citas ministrijas atbildības lauciņā.

Kāpēc?! EM ir zaudējusi savu kompetenci? Tā vairs nespēj risināt enerģētikas izaicinājumus, kas ir tās vistiešākā atbildības joma? Kariņš vairāk neuzticas EM? Jeb tas vienkārši ir kārtējais šīs visatļautības sajūtas pārņemtās koalīcijas “deals”.

Kā izskaidrot pavisam dīvaino šī likumprojekta regulējumu, kurš nosaka, ka par nacionālo interešu objektu noteikšanu enerģētikas jomā atbildēs nevis par enerģētikas nozari atbildīga ministrija – EM, bet ar to nesaistīta – VARAM? No jēdzīgas valsts pārvaldes viedokļa loģikas – nekādas!

Ar vēju galvā, ar rokām cita kabatā?

Vēja enerģijai Latvijā ir liels neizmantots potenciāls – to neviens nenoliedz. Ar tās izmantošanu mums līdz šim nav īpaši veicies lielā mērā tāpēc, ka par to atbildīgie enerģētikas politikas veidotāji nav spējuši izveidot nepieciešamo ietvaru zaļās enerģijas projektu attīstībai, vairāk rūpējoties par esošās OIK afēras turpināšanu. Arī pašu vēja enerģijas projektu virzītāju lempīgie ieviešanas centieni rezultējušies ļoti atturīgā sabiedrības attieksmē pret tiem.

Esošā ģeopolitiskā situācija ir būtiski mainījusi situāciju energoresursu tirgos – enerģijas cenas ir būtiski pieaugušas. Tas vēja enerģijas izmantošanu padara par komerciāli izdevīgu arī bez valsts atbalsta. Tāpēc steidzamības kārtā tiek virzīts likums, kurš dos iespēju pelnīt no vēja enerģijas izmantošanas nevis labākajiem un sabiedrības interesēm atbilstošākajiem projektiem, nevis tiem, kas laikus un rūpīgi ir gatavojušies tam, bet gan tiem, kuriem VARAM “dāvās” savu labvēlību, piešķirot tiem “nacionālā interešu objekta” statusu.

Vēl “interesantāk” paliek, kad sākam iepazīties – ko tad ar šo likumprojektu tiek piedāvāts noteikt par “nacionālo interešu objektiem”? Tie būs projekti, kuriem nav nedz ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN), nedz zemes īpašnieku piekrišanas, nedz nav iegūts vietējās sabiedrības atbalsts šo projektu realizācijai. Toties būs iegūts VARAM pozitīvs lēmums šo atzīt par Nacionālo interešu objektu.

Jau var paredzēt, ar ko formāli tas tiks pamatots – lai veicinātu vēja enerģijas projektu attīstību Latvijā, kuru bremzē vides prasību ievērošana un sabiedrības negatīvā attieksme. Taču nez kāpēc pret šo likumprojektu visskaļāk iebilst tieši … Latvijas vēja enerģijas asociācija, kurai  par to vajadzētu priecāties.

Pareizo vēju ministrs lobiju pavadiņā

Patiesībā daudz lielāku, ne tikai plānoto 1000 MW VES iespējams uzstādīt ievērojot pašreiz normatīvajos aktos noteiktās vides prasības. Arī atrast zemes īpašniekus, kuri būtu gatavi piekrist VES izvietošanai uz savas zemes, arī sabiedrības atbalstu iegūt – ja vien projekta virzītājs ir gatavs padalīties ar labumu, ko gūs no šī projekta. Turklāt, Latvijā ienāk starptautiskas kompānijas ar pieredzi kā sekmīgi īstenot šādus projektus – ievērojot vides prasības un sabiedrības intereses.

Tad ko te dara ar enerģētikas nozari nesaistīta ministrija? Kā interesēs šo likumu lobē? Kam tas ir vajadzīgs? Atbilde ir prasta kā pirksts – tas dod iespēju pārspēlēt esošo situāciju un nodot vajadzīgās rokās labumu no vēja enerģijas apgūšanas, varai nevēlamos pastumjot malā, lai cik rūpīgi un tālu tie būtu tikuši ar saviem projektiem.

Ja šo likumu pieņems, biznesa lobijam tik ļoti noderīgais VARAM ministrs Artūrs Plešs (atcerēsimies kaut viņa īstenoto Rīgas Attīstības plāna apturēšanu – rīcība, kas smagi velk azartspēļu lobija interešu virzienā) iegūs instrumentu, ar kuru varēs noteikt, kuri būs tie projekti, kas saņems iespēju tālākai prioritārai virzībai – tiem atliks tikai “pareizi” sagatavot visus vajadzīgos papīrus priekš “VARAM”. Nu gluži  kā savulaik ekonomikas ministrijā ar OIK atļaujām to darīja Pelša cīņu biedri  – Pavļuts ar Pūci.

OIK tautas slaukšanas potenciāls izsmelts? Nekas – būs jaunas!

Ja kāds apgalvos, ka tā nevar būt – jo valdībā taču ir tie, kuri ir par “bezkompromisa tiesiskumu”, kuri ir “godīgi, drosmīgi , gudri”, tad izskatās, ka tiem šajā enerģētikas pīrāga dalīšanā  ir atvēlēts savs kumoss – uzreiz pēc šī likumprojekta apstiprināšanas valdībā un Saeimā (1.lasījumā), VES kumosa saņēmēji pēkšņi  “nez kāpēc” nāk ar publiskiem paziņojumiem par nepieciešamību valdībai pēc iespējas ātrāk lemt arī par Skultes LNG termināļa celtniecību. Jo tas būšot ļoti veiksmīgs projekts. Un cirpšana vārēs veiksmīgi turpināties…

Savādi visā šajā skan šo “liberāļu” balsis  – ja jau tas būs veiksmīgs projekts, tad kāpēc tajā ir jāaicina iejaukties valdībai, nevis jāļauj uzņēmējiem pašiem to attīstīt ?! Mums ir vajadzīga vēl viena OIK afēra – bet šoreiz gāzei, lai visa Latvijas sabiedrība uzturētu šo termināli, vēl daudzus garus gadus pēc tam, kad tas tiks veiksmīgi uzcelts? Nu nevar būt, ka tik nadzīgā un brašā Nacionālā apvienība pieļautu savā lauciņā tādu “brīvu” un “drosmīgu” citu partiju “šeftēšanos” – iebildīs citi.

Lai gan pat mazliet uzmanīgam politikas vērotājam nav noslēpums, ka ne enerģētika, ne ekonomika nav tas lauciņš, kurā Nacionālā apvienība būtu spējīga vismaz demonstrēt savu kompetenci, izskatās, ka arī tā šoreiz nepaliks bez sava kumosa šajā enerģētikas sāgā –  Zemkopības ministrija, kas atrodas NA paspārnē, paužot rūpes par  Latvijas enerģētisko drošību (lai gan tas nav ZM rūpju lauks…) –  piedāvājot vairāk izcirst Latvijas mežus, lai vairāk būtu šķeldas (kura tiek eksportēta lielos apjomos, starp citu…), ko ziemā kurināt. Un arī to šī atbildīgā, viedā un rīcībspējīgā koalīcija draudzīgi atbalstīja. Nez kāpēc?

Tam gan nevajadzētu nevienu pārsteigt. Sagaidīt, ka tie kuri radīja OIK afēru, atkal tiekot pie varas cīnīsies ar to, ir tas pats, kas sagaidīt žēlsirdību no vilka, kas nonācis  naivu aitiņu pilnā kūtī. Šai varai ir skaidrs, ja Latvijas tauta gatava pacietīgi pieciest OIK afēru, tad var servēt tai nākošās. Labu apetīti, tauta – ēdiet, ko saimnieki dod, noliektu galvu klusējot. Vai tomēr viņus beidzot nomainiet?