Šāds iespaids par Kariņa valdības attieksmi rodas pēc tai izteiktajiem ierosinājumiem sniegt atbalstu Latvijas sabiedrībai pēc šokējoši straujā pārtikas cenu kāpuma. It īpaši vienai no neaizsargātākajām tās grupām – vientuļajām mātēm. Taču līdz māmiņām mēs vēl nonāksim. Sākotnēji paskatīsimies uz kopbildi.

 

Inflācijas veiktā laupīšana

Šokējoši straujais energoresursu cenu kāpums atstāja iznīcinošu ietekmi uz Latvijas mājsaimniecību finansēm. Degvielas, elektroenerģijas un siltumenerģijas cenu pieaugums sekmējis loģistikas un ražošanas izmaksu palielinājumu un gala rezultātā – cenu kāpumu arī pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem. Arī komunālos pakalpojumus kopā ar pārtiku var attiecināt pie pirmās nepieciešamības precēm. Piemēram, siltumenerģijas cena atsevišķās Latvijas vietās, kurām tagad gāze ir jāiepērk par jauno cenu, ir pat pieckāršojusies (Rēzeknē)!

Patēriņa preču cenu pieaugums gada griezumā ir palielinājies par 13 % (Avots: The Enonomist, 2022.gada maija izdevums, raksts Bearing the brunt). Tīri praktiskā izteiksmē – ja Latvijas iedzīvotājam līdz šim, piemēram, ikmēneša ienākumi uz rokas  bija EUR 1000, tad tagad pāris mēnešu laikā, vērtējot to pirktspējas kategorijās šī summa ir noslīdējis līdz EUR 870. Taču ģimenēm ar zemiem ienākumiem “cirpiens” ir pat par 75% lielāks.

Paskaidrosim kā tas veidojas. Pārtikas preču īpatsvars mājsaimniecību patēriņa grozā vidēji veido ceturto daļu. Taču šajā statistikā būtiski ir nodalīt maksātspējīgos no maznodrošinātajiem, jo ģimenēs ar mazākiem ienāk

umiem pārtika sastāda turpat pusi no izdevumiem. Un kā par spīti, visstraujākais cenu kāpums ir vērojams tieši pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem – maizei, mājputnu gaļai, piena produktiem, eļļai, dārzeņiem un cukuram.

Norādītās cenas, protams, var atšķirties no viena pārdevēja pie cita, bet te pāris kliedzoši piemēri. Ātri vārāmās rīsu pārslas putrai pus gadu atpakaļ maksāja EUR 1,20, tagad EUR 3,80. Rauga mīklas maisījums bērnu tik iecienītajām pankūkām bija EUR 0,90 – tagad EUR 2,70. Zīdaiņu piena maisījums bērniem pēc gada vecuma bija EUR 2,90, tagad EUR 4,80. Pieaugums par divām vai trīs reizēm. Un tā visam.

Par vientuļajām mātēm

No pārtikas cenu pieauguma cieš visi, taču vienu grupu šeit gribas izcelt it īpaši – vientuļās mātes, kuras likteņa varā pametuši alimentu nemaksātāji un kuras ir spiestas paļauties uz Uzturlīdzekļu garantiju fonda sniegtajiem pabalstiem. Jūs zināt cik ir šādu vecāku Latvijā? 42,000! No kuriem nospiedoši lielākā daļa ir sievietes. Valsts sniegtais pabalsts viņam ir EUR 129 par vienu skolas vecuma bērnu.

Un tagad atgriezīsimies pie cipariem, par pamatu ņemot tos pašus (hipotētiskos) EUR 1000 ienākumus uz vienu vientuļo māti (kaut lielai daļai arī tik daudz nesanāk). Izdevumi par pārtiku vidēji sastāda 25% mājsaimniecību izdevumiem, maznodrošinātām ģimenēm tuvu 50%. Pirmās nepieciešamības produktiem cenas ir pieaugušas 2-3 reizes. Tātad bijušo EUR 250-500 vietā tagad nepieciešami EUR 500-1500. TIKAI lai pabarotu ģimeni. Bet ceļas jau vēl arī transporta, apkures izmaksas, elektroenerģijas un gāzes izmaksas.

Bankrots, maksātnespēja, “lielas grūtības” vai cits glauns ekonomikas termins, bet tīri praktiski – tas nozīmē badu un trūkumu ciest piespiestus bērnus un izmisumā iedzītas sievietes.

Valsts atbalsts? Kas tas tāds?

Un te uz visas šīs valsts atbalsta klaunādes fona cirka arēnas vidū izsoļo mūsu premjers Kariņš. Viņa valdība tikko kā braši ir noradījusi ierosinājumu samazināt PVN pirmās nepieciešamības precēm, jo, citāts – “PVN samazināšana neproporcionāli vairāk palīdzētu turīgākajiem iedzīvotājiem”. Klasisks demagoģijas un nekompetences piemērs esošās varas izpildījumā, lai attaisnotu jebkuru savu nejēdzību. Proti, tik tiešām, ja PVN samazinātu visām precēm un pakalpojumiem, tad vairāk iegūtu turīgie, jo viņi tērē vairāk. Taču, samazinot PVN pirmās nepieciešamības precēm, vislielāko atslogu justu tieši mazāk nodrošinātie, jo tās veido lielāko daļu izdevumu šajā grupā.

Pat varai vēlamās alternatīvās realitātes veidotājiem Re:Baltica, savā 18.maija rakstā “Vai Kariņam taisnība, ka PVN samazināšana vairāk palīdzētu bagātniekiem?”, ir nācies to atzīt:  “Statistika apliecina, ka nabadzīgākas mājsaimniecības lielāku daļu no saviem ienākumiem un izdevumiem tērē par pārtikas precēm un ar mājokli saistītiem pakalpojumiem. Ja PVN likme tiktu pazemināta šīm preču grupām un samazinātos vai nostabilizētos to cena, tad lielākie ieguvēji būtu tieši nabadzīgākā sabiedrības daļa.”

Protams, rīcībspējīga, kompetenta un atbildīga valdība varētu rīkoties vēl efektīvāk – pārdalot gūtos PVN ieņēmumus un mērķēti novirzot tos tieši tiem, kam palīdzība ir visvairāk nepieciešama, bet tas noteikti nav šīs valdības stāsts. Šīs valdības Labklājības ministrs nav spējīgs pateikt pat to – cik tad īsti un kam vajadzētu palīdzēt.

Kariņš, iespējams, savu ASV iegūtās izglītības studiju laikā ekonomikas lekcijās aiz stūra būs pīpējs, varbūt arī nē, bet elementāras ekonomikas likumsakarības gan būs palaidis gar ausīm. Nu neko – lai māmiņas tagad par to maksā…

Turklāt Rīgā vientuļās mātes cietīs vēl vairāk. Ja ar PVN samazinājuma atteikumu vēl nav gana, Kariņam talkā nu nākusi arī Rīgas Dome, kuras spraunais vadītājs Mārtiņš Staķis tikko paziņojis par brīvpusdienu atcelšanu skolās no šī gada 1.septembra. Tas no alimentu nemaksātāju un varas pamesto sieviešu maciņiem izzvejos vēl papildus EUR 60 mēnesī.

Ja mēs savus bērnus vairs pat paēdināt nevaram augstāk uzskaitītās matemātikas dēļ, kā lai tos vēl apģērbj, par pulciņiem samaksā un uz (kur nu vēl tādu lepnību) uz kādu kino vai teātra izrādi aizved? Maksājiet, māmiņas! Vai arī tomēr nomainam nekompetentu valsts vadību uz tādu, kad ikdienas cilvēka vajadzības rūp vairāk…