Saeimas valdošais vairākums steidzamības kārtība  ierosinājis  grozījumus likumā “Par izglītību”, kas attālinātas mācības skolās padarīs par pastāvīgu pilna laika izglītības procesa daļu. Attālinātās mācības  vairs nebūs noteikumu izņēmums, tās varēs ieviest ne tikai pandēmijas laikā. Saeimas “Saskaņas” frakcija  ir kategoriski pret šo lēmumu, kas pieņemts steigā, bez saturiska, metodiska un tehnoloģiska nodrošinājuma, neņemot vērā skolotāju un vecāku viedokli. “Saskaņa” uzskata, ka ne pārvaldības, ne pedagoģiskā ziņā nesagatavoto    attālināto apmācību  padarot  par pastāvīgu pilna laika izglītības formu,  valsts grib izvairīties  no atbildības par izglītības kvalitāti.

Pašlaik attālinātā apmācība ir ārkārtas pasākums, kas ieviests Covid-19 pandēmijas laikā. Tiesību aktos būtu jādefinē jēdziens “attālināta apmācība” un, pats galvenais, jānosaka šīs izglītības formas izmantošana tikai ārkārtas gadījumos. Pie tā jau vairākus mēnešus tiek strādāts  Saeimas Izglītības komisijā.

– Tagad valdošā koalīcija, atsaucoties uz situācijas pasliktināšanos ar Covid-19, steigā un nepārprotami baidoties no sabiedrības sašutuma, mēģina likumā “Par izglītību” ieviest pirms sešiem mēnešiem izgudrotu izglītības veidu kā pastāvīgu pilna laika izglītības procesa daļu, – saka parlamenta Izglītības komisijas deputāts no Saeimas “Saskaņas” frakcijas   Edgars Kucins. –  Mēs kategoriski esam pret to! Pirmkārt, attālinātā apmācība Covid-19 pandēmijas apstākļos ir kļuvusi par plaša mēroga bezprecedenta eksperimentu izglītībā, kura sekas vēl nav novērtētas. Fakts, ka šādas mācības ir ne tikai tehniskais progress, bet arī nopietns risks jaunās paaudzes intelektuālajai, sociālajai, emocionālajai un fiziskajai attīstībai, jau ir norādīts skolas un bērnudārza skolotāju, universitāšu pasniedzēju atklātā vēstulē, kas adresēta Saeimas Izglītības komisijai. Jau tagad skolotāji pauž viedokli, ka audzēkņu zināšanu līmenis pēc divu mēnešu attālinātas apmācības pavasarī ir ievērojami samazinājies, tāpēc tagad jau apgūtais materiāls ir jāatkārto, kas palielina slodzi gan skolotājiem, gan skolēniem. Otrkārt, valsts, padarot attālināto darbu par pastāvīgu izglītības procesa daļu, šādā veidā risinās pedagogu trūkuma problēmu skolās. Kāpēc par valsts līdzekļiem apmācīt vairāk jaunu skolotāju,  ja  var piespiest, piemēram, septīto klašu skolēnus no vairākām skolām vienlaikus skatīties viena un tā paša skolotāja vienas lekcijas translāciju? Par kādu  izglītības kvalitāti, par kādu individuālu pieeju skolēniem mēs varam runāt? Un, treškārt, likumprojekts paredz, ka pienākums nodrošināt tehnisko aprīkojumu attālinātām mācībām gulstas nevis uz valsti, bet gan uz pašvaldībām, kuras jau tā  zaudē ienākumus 2021. gada valsts budžeta ietvaros. Ieviešot attālināto apmācību, pašvaldības pienākumi  ievērojami pieauga,  jo izglītības procesa nodrošināšana ar datoriem ir pašvaldības uzdevums, taču finansējums tam netiek piešķirts. Esmu dziļi pārliecināts, ka attālinātai apmācībai nevajadzētu kļūt par normu – arī tādos apstākļos, ja nav ārkārtas situācija. Katram skolēnam jābūt tiesībām apgūt mācību programmu klātienē.  Protams, digitālās tehnoloģijas paver jaunas iespējas izglītības procesa organizēšanā un personalizēšanā, taču tās nekad nevar aizstāt tiešu, personisku skolotāja un skolēna kontaktu.

Savukārt cilvēktiesību aktīviste Elizabete Krivcova norāda, ka Izglītības un zinātnes ministrija izvairās no jebkādām diskusijām ar izglītības procesa dalībniekiem – skolotājiem un vecākiem. Rīkojoties pēc principa, ka izdzīvo stiprākie.

-Skolotāji ir spiesti strādāt bez metodikām, bez pietiekama tehniskā aprīkojuma. Attālinātā apmācība noved pie sociālas noslāņošanās –  bērni no turīgākām ģimenēm nonāk priviliģētā situācijā: viņiem ir personīgie datori, vecākiem ir vairāk laika palīdzēt mācībās. Jau tagad nevienlīdzīgā situācijā ir bērni, atkarībā no tā, vai viņu vecāki var vai nevar strādāt no mājām. Attālinātās mācības  prasa ne tikai pedagoģisko izpratni, bet arī izglītības procesa reorganizāciju, resursu pārdali, jaunu tiesību un pienākumu ieviešanu visiem procesa dalībniekiem. Sarežģītajā procesā Izglītības ministrija redz tikai vienu – steidzamu programmatūras iegādi, galveno – izglītības kvalitāti – atstājot aiz borta, ” uzskata Elizabete Krivcova.