Latvijas rīcībspējīgā valdība šobrīd cenšas (nu, vismaz vārdos) risināt rudenī briestošo energokrīzi zīmējot plānus, kur ņemt drīzumā trūkstošo gāzi un nespējot atbildēt, cik tā maksās, pat ja būs pieejama. Ekonomikas ministre Ilze Indriksone nākusi klajā ar ierosinājumu gan uzņēmējiem, gan mājsaimniecībām pāriet uz citiem energoresursiem un pārcirst neveselīgo ieradumu izmantot gāzi. Nu piemēram – jūs savu mājokli līdz šim apsildījāt ar gāzi? Uzstādiet malkas apkuri vai siltumsūkni!

Apakšvirsraksts: Trūks siltums? Siltinam!

Šīs haotiskās rīcības imitācijas vidū nez kur pazudis viens no jēgpilnākajiem risinājumiem iedzīvotāju siltumapgādes problēmu risināšanā – māju masveida un tūlītēja siltināšana. Jums ir paveicies, ja dzīvojat jaunajos projektos ar augstiem energoefektivitātes standartiem.

Taču tādas ēkas Latvijā sastāda vien 10% kopējā daudzdzīvokļu ēku apjoma. Tikai 3% ēkas ir būvētas pēc 2003. gada, kad stājās spēkā jaunas būvnormatīvu prasības attiecībā uz norobežojošajām konstrukcijām. Tātad tikai tās ēkas, kuras projektētas un būvētas pēc 2003. gada atbilst augstām siltumtehniskajām prasībām.

Ēku sektors ietver ievērojamu potenciālu energoefektivitātes pasākumu veikšanai. Lielākajai daļai esošo ēku ir augsts energoresursu patēriņš un tām ir būtiski zemākas siltumtehniskās īpašības, nekā var nodrošināt ar šobrīd pieejamām tehnoloģijām. Vairums šo ēku tiks ekspluatētas vēl ievērojamu laika periodu. Tas nozīmē, ka nospiedoši lielākā daļa mājsaimniecību saņems siltumu par vēl nezināmu ciparu un liela daļā no tā  izkūpēs Latvijas pelēkzilajās ziemas debesīs. Bet jūs taupiet, tauta, nav ko žavēties siltos dzīvokļos!

Ko darīt? Tagad!

Pēc skaita Latvijā vislielāko īpatsvaru – 24.9% – veido daudzdzīvokļu ēkas ar vidējo dzīvokļu platību 51 -55 m2, kuras apdzīvo ne tie turīgākie valsts iedzīvotāji. Tas nozīmē, ka arī apkurināmās platības ziņā daudzdzīvokļu ēkas ir ar lielāko īpatsvaru. Šeit dramatiskākā problēma ir esošais ēku nolietojums. Atbilstoši Valsts zemes dienesta sniegtajiem datiem, dzīvojamo māju kopējais nolietojums procentos ir – 38.9%, savukārt nedzīvojamo ēku nolietojums 41%.

Tā vietā, lai pavasarī steidzamības kārtībā virzītu likuma grozījumus, kas lobē gāzes termināļa celtniecību, steidzami bija jāvirza grozījumi, kas padarītu ēku siltināšanu daudz vieglāk un ātrāk īstenojamu. Tas dotu iespēju būtiski samazināt mūsu atkarību no gāzes un samazinātu siltuma rēķinus. Pag, nu jā – bet tad jau Kariņa šeftmaņiem ietu gar degunu jauna gāzes termināļa celtniecība…

Tā nav nekāda raķešu zinātne un iedzīvotāju ieguvumi no siltināšanas ir acīmredzami.  Ja aplūko jau pabeigto projektu siltumenerģijas patēriņu, uzrādās būtisks enerģijas patēriņa samazinājums. Piemēram, ja pirms mājas atjaunošanas vidējais enerģijas patēriņš bija 165 kWh/m2 gadā, tad pēc renovācijas darbiem tas ir vidēji par 67% zemāks jeb 54 kWh gadā/m2.

Šobrīd ēku siltināšanas apjomi sastāda 150 – 200 ēkas gadā, kas ir nepietiekami. Lai to īstenotu, valsts palīdzība būtu sniedzama jau no pašas siltināšanas procesa uzsākšanas – atvieglojot nepieciešamās lēmuma pieņemšanas procedūras un uzņemoties būtiskāku lomu ēkas siltināšanai nepieciešamās dokumentācijas sagatavošanā.

Lai būvniecības nozare spētu efektīvi īstenot tādu darbu apjomu, ir jānodrošina nepārtraukta līdzekļu pieejamība siltināšanas darbiem – saistībā ar globālajiem notikumiem ES ir izdalījusi milzīgus resursus, lai palīdzētu savām dalībvalstīm. Latvijai tie ir mērāmi miljardos – atliek tikai tos apgūt. Lai to varētu īstenot, vispirms ir jāvienkāršo birokrātiskās procedūras, kas aizņem lielākos laika resursus no ēku siltināšanas procesa.

Ziema nāk. Bet esošā vara risinājumus meklē dārgos projektos, kurus turpinās neefektīvi šķiest valsts naudu. Bet varbūt ir vērts izdarīt tā, lai varas kliķei vairs nebūtu tādas iespējas un 1.oktobrī balsot par tiem, kuri tiešām zina, kas būtu darāms, lai siltums būtu jūsu mājoklī, nevis sirdi sildošos, bet tukšos solījumos.