Informācijas tehnoloģijas un mākslīgais intelekts jau šobrīd būtiski pārveido mums ierastās lietas un veselas sociālās sistēmas. Tas sabiedrībai rada neziņu un vieglu izbīli par to, ko nāksies tuvākā nākotnē sagaidīt un ko no tā būs obligāti jāpieņem, laužot agrākos ieradumus.

Izglītībā šādas izmaiņas ir neizbēgamas. Protams, bērnu un pusaudžu apmācībā, pat būtiski mainoties saturam un mācīšanas metodēm, joprojām saglabāsies tradicionālā forma – bērnudārzi un skolas kā to turpinājums, sava veida “bērnunami”. Viena no šo iestāžu pašsaprotamajām funkcijām ir pieskatīt bērnus, kamēr viņu vecāki strādā, un šāda vajadzība joprojām nemainās.

Acīmredzamākie pārveidojumi, pateicoties tālmācības tehnoloģijām, sagaida augstāko un tāpat arī profesionālo izglītību. Attālinātu studiju iespējas piedāvā jauniešiem un katram interesentam arvien lielāku daudzumu kvalitatīvu un turklāt prestižu izvēļu visā pasaulē. Starptautiski autoritatīvas mācību iestādes arvien palielina savu tālmācības piedāvājumu, un daudzām no tām noteikti nav problēmu kļūt pat pilnībā virtuālām.

Tā rodas finansiāli daudz pieejamākas, turklāt patiesi izdevīgākas studijas. Zināšanu iegūšana vienkārši attīrās no klasiskā “Oksbridžas” stila izglītības dārgajiem elementiem – kopmītnēm, sporta klubiem, studentu teātriem, bibliotēkām un, protams, auditorijām. Taču šāda izglītības procesa nodrošināšanai pielietotie tehnoloģiskie risinājumi, pieļauju, ļaus pasniedzējam veltīt katram studentam-klientam tikpat daudz viņam nepieciešamās uzmanības kā augstskolu klasiskajā “off-line” saskarsmē. Kas zina, varbūt pat vairāk.

Protams, šāda izglītība arvien vairāk līdzināsies autovadītāju kursiem – tajos iemāca ceļa zīmes un braukšanas pamatus, tālāk savas spējas un iemaņas ir jāattīsta katram pašam. Cik tālu tiksi savā izaugsmē, ir atkarīgs no tikai no tavas apņēmības un varēšanas.

Latvijas universitātēm augstskolām tas nozīmē arvien nežēlīgāku konkurenci par katru studentu. Taču patlaban tās diemžēl šķiet pilnīgi iestrēgušas izglītības un zinātnes ministres iecerētājā reformā. Tāpēc diez rektori un profesūra spēj pievērsties ne tik skandalozām, bet daudz būtiskām problēmām.

Turklāt, par lielām šausmām Latvijas valdošajām partijām, šādā veidā jaunieši spēs paši daudz brīvāk izvēlēties ne tikai valodu, kādā mācīties, bet arī savas izglītības ideoloģisko ietvaru. Piemēram, viņi varēs, attālināti studējot Krievijas augstskolā, kopā ar iecerēto specialitāti izskoloties putinismā. Varēs Polijas augstskolā spēcināt nacionālo pašapziņu ar Jozefa Piļsudska, ģenerāļa Lucjana Žeļigovska vai “Patiesības un taisnīguma” doktrīnām. Man gribētos, cerēt, ka rastos studiju programmas latgaliešu valodā, bet esmu reālists.

Savukārt par svētām šausmām pašiem tālmācības pasniedzējiem vai skolotājiem, viņu klienti spēs izvēlēties ne tikai apmācības priekšmetus vai to valodu, bet arī paša apmācītāja vizuālo tēlu. Kādreizējās lekciju kladēs zīmētās karikatūras par pasniedzējiem tagad video lekcijās var aizstāt smieklīgi, bet varbūt pat nepieklājīgi datorgrafikas avatāri… Arī tāda ir progresa cena.

Praktiskie un finansiālie apsvērumi pavisam ātri padarīs attālinātās studijas par augstākās izglītības dominējošo formu, [iespējams, jau nākamajā desmitgadē] aptverot līdz pat deviņām desmitdaļām visu studējošo. Un šī milzu masa radīs lielu skaitu cilvēcei tik nepieciešamo zinātņu ģēniju.

Taču tradicionālo augstskolu “krējums” par tādām perspektīvām tikai priecājas. Tas nozīmē, ka šo iestāžu elitārisms arvien turpinās pieaugt. Ar to ģērboņiem rotātie džemperi, kaklasaites vai zeķes turpinās pārtrumpot modes namu zīmolus. Jaunieši lauzīsies šajās iestādēs studēt, un viņu vecāki sevi putinās, lai dotu atvasēm tādu iespēju – dzīvot pagātnes dižgaru piemiņu glabājošās kopmītnēs, piedalīties airēšanas regatēs vismaz kā skatītājam, bezcerīgi iemīlēties pasniedzējā. Taču pats galvenais – tikt pie iespējas veidot sociālo kontaktu tīklojumu un pievienoties augstskolas absolventu jeb “alumni” klubam [kastai].

Tā dēvētais izglītības eksports jeb ārzemju studentu izglītošana dažām Latvijas augstskolām no glābšanas riņķa ir kļuvis par labi attīstītu biznesu. Varbūt kādai no tām ir vērts nevis steigšus izstrādāt tālmācības programmas, bet apzināti attīstīt sava diploma elitārismu un veidot parka ieskautas kopmītnes? Arvien mazapdzīvotākajā Latvijā ir pietiekami daudz brīvas vietas zinātkāriem, dzīvespriecīgiem un, vēlams, situētiem jauniešiem.