Ja kaut kas vēl var pārsteigt Latvijas politikā, tad tas ir letarģiskais miers, ar kādu valdība stūrē valsti arvien dziļāk visādās krīzēs. Kapteinis mierīgi noraugās, kā kuģis tuvojas bīstamām klintīm, un vienīgais, kas viņu satrauc – vai karodziņi mastā smuki plīvo…

Tā tas bija, kad tika nogulēti visi pasākumi, lai cīnītos par cilvēku dzīvībām Covid-19 bīstamajos viļņos, un tā tas ir tagad, kad degungalā smaga ziema ar iedzīvotājiem nepaceļamām energoresursu cenām.

Latvija kā likumpaklausīga Eiropas Savienības valsts stingri ievēro kopīgās sankcijas, kas noteiktas Krievijai un Baltkrievijai. Tostarp, koksnes un tās produktu eksporta aizliegumu.

Teorētiski Latvijai, protams, pietiek meža resursu, lai ar malku, šķeldu, granulām nodrošinātu savu iedzīvotāju vajadzības pēc kurināmā. Taču mūsu cilvēki nevar par to samaksāt tādu cenu, kā var atļauties bagātu Skandināvijas valstu pircēji. Tāpēc tajā laikā, kad mēs savam patēriņam pirkām lēto baltkrievu šķeldu un granulas, Latvijas ražotāji savai produkcijai noieta tirgus atrada ārzemēs. Bieži vien – ar ilgtermiņa līgumiem. Un par tādām cenām, kādas šobrīd jebkurš Latvijas pircējs – mazumā vai lielos apmēros – būtu laimīgs maksāt.

Tagad šķeldas, granulu u.c. kurināmā ražotājiem no Latvijas mežu izstrādātājiem jāpērk koksnes izejmateriāls par “karalaika”cenām, bet turīgajiem skandināviem produkcija jāpārdod par “mieralaika” cenām. Citiem vārdiem – jābankrotē.

Aizveroties Krievijas un Baltkrievijas koksnes produkcijas tirgum, ārzemnieki izrāda vēl lielāku interesi Latvijā uzpirkt koksnes produkciju, slēgt līgumus arī par jaunajām cenām. Tur arī intensīvi pāriet no gāzes uz šķeldas apkures katliem, tāpēc vēlme no Latvijas izvest kurināmo tikai pieaug. Skandināvi taču ir pietiekami tālredzīgi, lai nepalielinātu savu mežu izciršanu, viņi ir gatavi piedāvāt labu cenu, lai mēs to izdarām šeit, Latvijā. Un mēs cērtam…

Pāri paliek visai nedaudz, un tas nonāk Latvijas tirgū par grandiozām cenām. Individuālie patērētāji savelk jostas un maksā, ja vien laimējas ko nopirkt. Taču siltumražotājiem, kam jāapkurina lielās daudzstāvu pilsētas, nav pieejami ne tādi finanšu resursi, ne arī iepirkumu apjomi.

Ģeopolitikas principi liek mums atteikties no Krievijas gāzes. Taču tie neliek mums rīkoties pret savu iedzīvotāju interesēm. Tie neliek mums pievērt acis uz valdības bezdarbības izraisītiem apdraudējumiem. Mūs mudina pāriet uz alternatīviem resursiem – bet kā ir praksē? Sadales tīklu infrastruktūra nevar paņemt visu jaudu, ko iedzīvotāji būtu gatavi nodrošināt ar saules paneļiem… Siltumražotāji cenšas palielināt šķeldas siltumenerģiju, samazinot gāzes patēriņu, bet šķeldu atdodam citiem… Mēs neaizstāvam savus ražotājus, kas ilgtermiņa saistību dēļ būs spiesti slēgt uzņēmumus, atlaist darbiniekus…

Valdībai ir nekavējoties jārīkojas un jāaptur kurināmās koksnes eksports,1) lai mēs varētu nodrošināt Latvijas iekšējam patēriņam nepieciešamos apjomus, 2) lai juridiski korekti varētu pārtraukt ilgtermiņa līgumus, kas pašlaik izputina daļu no ražotājuzņēmumiem.

Eiropā ir karš, un ES ir vienojusies par stingru sankciju režīmu. Šie ir vistīrākie force majeure apstākļi. Un šajos apstākļos ir pamatoti solidaritāti prasīt ne tikai no Latvijas cilvēkiem, bet arī sagaidīt no saviem ES draugiem.