Kā pierāda pandēmijas laika prakse, Saeima likumus pieņemt, atcelt vai grozīt var zibenīgi. Protams, ja ir tāda vēlēšanās un valdošās koalīcijas svētība.

Tāpēc arguments, ka “likums neļauj” epidēmijas apstākļos pastkastītēs izplatīt informatīvu materiālu par vakcināciju krievu valodā, nav nopietns.

Nekādi arī nespēju saskatīt, kā šāda veida izdevums krievu valodā varētu apdraudēt valsts valodas lietošanu un attīstību ( ko nodrošināt ir likuma mērķis).

Taču tā sauktā vakcinācijas avīze kļuvusi par lielisku iemeslu, lai kārtējo reizi sadalītu sabiedrību, lai aizskartu un pazemotu lielu tās daļu. Ir pilnīgi saprotams, ka informāciju tik sensitīvos jautājumos kā cilvēka veselība, vakcīnas izvēle, iespējamās blaknes utt. ikviens vēlas saņemt tajā valodā, kuru pārvalda vislabāk, pat ja valsts valodas zināšanas ir labā līmenī. Bet ir taču tik patīkami kaut ko par “staciju” un “čemodānu” atkal pateikt tiem, kas vēlas šo informāciju lasīt krieviski…

Nav noslēpums, ka tieši krievvalodīgo iedzīvotāju vidū valda vislielākā skepse pret epidemioloģiskās drošības pasākumiem. Ilgi un neatlaidīgi valdošā elite ir kultivējusi dalījumu MĒS un VIŅI, un kā atbildes reakcija ir pieaugoša neuzticēšanās. Distancēšanās no tā, ko vara vēlas panākt. Tostarp, vispārēju vakcinēšanos. Veselais saprāts saka – jāizmanto katra iespēja pārliecināt, runāt ar šo auditoriju vislabāk uztveramā veidā. Nacionālisti (ar Valsts valodas centru piesedzoties) – neļausim kirilicai pirms pašvaldību vēlēšanām apgānīt mūsu pastkastītes!…

Tā nu mēs klibojam Eiropas arjergardā, jo sarkanās līnijas mūsu galvās neļauj mums izdarīt labākās izvēles. Tas nav izdevīgi nevienam, izņemot tos, kas parazitē no naida un neuzticēšanās.

Taču vīruss pēc savas dabas ir liels “demokrāts”, tas nešķiro cilvēkus ne pēc valodas, ne pilsonības, ne politiskām izvēlēm. Kolektīvo imunitāti mēs varam sasniegt vai nu visi kopā, vai nesasniegt vispār.

Pandēmijas fokusā tas šobrīd redzams visspilgtāk. Taču kopīga ideja, kolektīvs veselais saprāts, iedomātu pretrunu pārraušana nepieciešama arī jebkurā citā jomā. Nebūs ekonomikas uzrāviena, ja atbalsts tiks dalīts politiski, ja atšķelsim “nepareizās” nozares, kā tranzītu vai ostas. Nebūs ekselences izglītībā, ja liksim ideoloģiskus šķēršļus augstskolu attīstībai, nebūs vispārējas labklājības, ja pieļausim sabiedrības noslāņošanos. Galu galā – nebūs drošības, ja daļai valsts pilsoņu liksim justies kā svešajiem.

Vai nu mēs strādāsim kopā, vai arī to visu paveikt neizdosies. Atliek izvēlēties.

Foto: Ieva Ābele, Saeima