Nevienam politiķim – ne valdošajā koalīcijā, ne opozīcijā –  nevar būt svarīgākas “rokasgrāmatas” kā Satversme. Visi 116 panti un vēl preambula kā vainagojums. Esmu svinīgi solījies to ievērot, un man arvien gribas doto vārdu turēt.
 
Kā zināms, īpašā misija izvērtēt, kas likumdošanā ir pamatlikumam atbilstīgs vai kur deputāti sabraukuši auzās, ir uzticēta Satversmes tiesai. Tās spriedums ir galīgs un vispārīgs. Proti – tiesneši ne tikai izlemj kādu konkrētu lietu, bet dod arī pavedienu, pie kura mums, politiķiem, turēties likumu ražošanas turpmākajā procesā.
 
To visu vērā ņemot, svaigākais Satversmes tiesas nolēmums deputātus mudina jaudīgi darboties. Mani priekšlikumi:
 
1. Jāmaina deputāta svinīgā solījuma (zvēresta) teksts. Deputātam ir jāapņemas nekur un nekādos apstākļos neiebilst izpildvarai, bez iebildumiem balsot par Ministru kabineta sagatavoto budžetu un jebkādā citā veidā ar savu eksistenci netraucēt valdības dzīvi.
 
2. SAB, KNAB un citām tiesisko kārtību uzraugošajām struktūrām jāuzdod vērīgi sekot, lai tautas kalpi  vēlētājiem nestāstītu savu valsts attīstības redzējumu – jo var gadīties, ka cilvēkiem tas iepatīkas un viņi prasa saviem pārstāvjiem to īstenot. Piemēram, par to, ka valstij vajag nodrošināt labu izglītību un pienācīgu veselības aprūpi. Deputāti vēlāk ar to var piesegties un aizbildinoties, ka pilda vēlētājiem dotos solījumus, atkal ņemt likumradi savās rokās. To nevajadzētu pieļaut!
 
3. Budžets ar fiksētām summām vispār ir apgrūtinošs. Pretī tādām ailītēm kā izglītība, medicīna, sociālais atbalsts, zinātne, kultūra vajadzētu norādīt – “cik nu atliks, tik būs”.
 
4. Un vēl – jāizlemj kāds fundamentāls jautājums. Varbūt vērts apdomāt, vai nevajag principiāli likumdošanā noteikt, ka varas suverēns ir MK, nevis tauta.  
 
P.S. Šīs manas pārdomas raisīja Satversmes tiesas spriedums par to, ka Satversmei neatbilst likuma norma, kas mudina kaut kad nezināmā nākotnē izglītībai  valsts augstskolās piešķiramo finansējumu palielināt līdz 2% no IKP. Deputāti šo nolemjot, nepieļaujami ierobežojuši MK tiesības noteikt – kam, kad un cik.
 
P.P.S. Piebilde Pabrika kungam – man nav ne mazāko šaubu, ka aizsardzības budžetam obligāti  piešķiramie 2% no Satversmes viedokļa ir pilnīgā drošībā. Šie divi procenti nav tie divi procenti.
 
P.P.P.S. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Saeimas vairākuma politiski ievēlēti Satversmes tiesneši visos gadījumos tiesu spriež ne politisku, bet juridisku argumentu ietvarā. Kā tagad, tā turpmāk.
Foto: Saeimas kanceleja