Politiķi mēdz teikt – krīze ir arī iespēja; mēs no tās iziešot stiprāki, nekā bijām pirms 2020.gada marta. Varētu piekrist – bet vienīgi tad, ja šajā pārbaudījumu laikā atradīsim veidus, kā pašiem kļūt prātīgākiem,  empātiskākiem, tālredzīgākiem.

To īpaši svarīgi būtu ievērot pašlaik, kad tuvojas ikgadējais saasinājums – atkal sākas runas par Uzvaras pieminekļa demontāžu Rīgā. Šogad, kad tiek atzīmēta Otrā pasaules kara beigu 75.gadadiena. Tagad, kad visi esam Covid-19 krīzes uzvilkti un nervozi. Ko vēl  sabiedrību šķeļošāku un provokatīvāku varētu pašlaik izdomāt?

Kā arguments Uzvaras pieminekļa nojaukšanas iniciatīvai portālā Manabalss.lv bija  minēts – te tiek svinēts 9.maijs, un tas šķeļ Latvijas sabiedrību.  Pieminekli jānovāc, un sabiedrība kļūs vienota un laimīga. Cik tur tā darba…

Var patikt vai nepatikt konkrētais piemineklis, var diskutēt par 8.vai 9.maiju kā īsto dienu uzvaras  svinēšanai.  Bet nedrīkst spēlēties ar sērkociņiem, ja laiks ir vējains un kūla viegli uzliesmo.

Iniciatīvas autoru un parakstītāju ieskatā, 9.maijā pie pieminekļa pulcējas visādi deklasēti elementi un provokatori. Varbūt – daži. Bet tur ir bijusi arī tā medmāsiņa, kas pašlaik slimnīcā, riskējot ar sevi, aprūpē kādu jūsu tuvinieku. Tur ziedus ir nolicis kāds jūsu labs kaimiņš, kāds  kolēģis, un vēl desmitiem tūkstošu mūsu līdzpilsoņu.

Nedrīkst cilvēkiem likt justies pazemotiem tikai tāpēc, ka viņi ievēro savas tradīcijas un atceras savas dzimtas saknes.

Tad kāpēc tas tā notiek? Līdzās tradicionālajam politiskajam kašķim un provokatoru niezei, šogad ir vēl liels papildus elements. Kad mēs visi sadalīsimies divās frontēs un sāksim uzskaitīt visas pārestības, kad sāksim runāt par Latvijas – Krievijas līgumu vai atsevišķu tā pantu denonsēšanu, kad vieni steigsies nojaukt, bet citi aizstāvēt, tad daži mūsu valdošie ļoti atviegloti nopūtīsies. Viņi būs ļoti iepriecināti. Tas būs tieši tas, kas viņiem pašlaik vajadzīgs. Jo tajā savstarpējo pieminekļa cīņu karstumā var palikt neuzdoti un neatbildēti daži  jautājumi. Piemēram, kā tur īsti bija ar to Singapūras iepirkumu? Sejas maskas un respiratori bija vai nebija zemas kvalitātes?   Kurš? Cik? Kam?  Vai kāds atbildēs par haosu ar dīkstāves pabalstiem?  Kā  tagad un arī pēc krīzes valdošais vairākums atvainosies mediķiem par solījumu neturēšanu, par gadiem ilgu nozares mērdēšanu? Ja šie mediķi, nesaņēmuši adekvātu atalgojumu, darbu pametīs,   vai mums rezervē ir kādi citi?

Ja mēs neļausimies provokācijām, nešķelsimies un neķildosimies, bet vienoti uz šiem un daudziem citiem jautājumiem pieprasīsim skaidras atbildes, tad mēs tiešām no krīzes iziesim labāki, nekā bijām vēl pavisam nesen.

Avots: https://nra.lv/