Kad sociālajos tīklos virmo diskusija par to, vai kādam mediķim konkrētā situācijā vajadzēja vai nevajadzēja “reanimēt krievu”, manuprāt, ir sasniegts mūsu sabiedrībai kritisks punkts. Un ne tāpēc, ka kādam ir cēlusies roka ko tādu uzrakstīt – sociopāti ir sastopami ikvienā sabiedrībā. Sarkanā lampiņa iemirgojas tāpēc, ka nosodījums tādam pieļāvumam, ka ārsts varētu neglābt kādu cilvēku viņa tautības dēļ, tvītos nebūt nav vienprātīgs un principiāls.

Kā mēs esam līdz kaut kam tādam nonākuši?

Kā zināms, puve sākas no galvas. Arī no tām, kas pieskaita sevi simts pašām gudrākajām.

Kad no Saeimas tribīnes kārtējo reizi klaigā par “okupantiem”, kas “nav aizvākušies”, par tiem, kuri esot gatavi “mums pārgriezt rīkli” – tas tiek pieļauts. Saeimas galvenais āmurs, kam pēc parlamenta Kārtības ruļļa nekavējoties būtu jāpārtrauc šāda naida runa, klusē… Un nu parlamenta komisijas ētikas sargi nonākuši delikātā situācijā – it kā būtu jānosoda mēra izjūtu zaudējušos kolēģus. Bet tad it kā nāktos izteikt arī attieksmi pret Saeimas sēdes vadīšanas selektīvo stilu vai pat saviem koalīcijas partneriem, kas ar neslēptu baudu publiskajās debatēs izgaršo tādus vārdus kā okupanti, kremlini, vatņiki utt., adresējot tos Latvijas pilsoņiem krieviem. Taču partnerus aizskart nedrīkst, “vienīgās iespējamās” valdības stabilitātei tie būs vajadzīgi vismaz līdz rudenim.

Tā margināli izlēcieni kļūst par vispārpieņemamiem. Naida runa, aizskaroši saukļi – par programmatiskām nostādnēm. Un Latvijas krievvalodīgo pilsoņu izjūtās mirgo sarkanās lampiņas…

Es esmu pārliecināts, ka atbildīgā, domājošā politiskās vides daļa saprot, ka ir jāaptur šis rusofobijas uzliesmojums. Ir jāparāda, ka tas ir morāli nepieņemami un juridiski sodāmi.Lai tas sabiedrībā kļūtu par sliktu toni, ko respektē pat dažādi politiskie klauni un viendienīši. Diemžēl pašlaik virzāmies tieši pretējā virzienā.

Par to, ka integrācijas politika ir izgāzusies, tagad gatavs parunāt ikviens. Tāpat kā par nepieciešamību veidot “vienotu politisku nāciju”, ar to gan saprotot katrs kaut ko savu.

Ko gribam ieraudzīt savā fokusā? Tos atsevišķos eksemplārus, ko rūpīgi piemeklē mediji, lai ilustrētu “krievu izdarības”? Vai arī skatāmies uz jauniešiem, kas brīvi runā vismaz trīs valodās, kas pilnībā identificē sevi ar Latviju? Ar kādām izjūtām šiem krievu jauniešiem vajadzētu uztvert valsts varu pārstāvoša deputāta izkliedzienus – Okupanti, es jūs ienīstu!? Jums manā ideālā Latvijā atvēlēti 5% klātbūtnes, pārējie esat lieki…

Mums bez savstarpējas cieņas neizdosies nekas, mēs arvien dziļāk iestigsim atpalicībā, ko jau tagad redzam uz savu tuvāko kaimiņu fona. Ne pagātnes pārdzīvojumi, ne Ukrainā notiekošais karš nevar attaisnot naida runas pret saviem līdzcilvēkiem, citiem Latvijas pilsoņiem. Aicinu parlamenta kolēģus, visus politiķus, visus Latvijas cilvēkus novilkt šādas robežas un nepārkāpt tās. Tā naida jūra vienreiz būs jāizsmeļ, un jo ātrāk, jo labāk mums visiem.