Skatoties, kā mūsu “vienīgā iespējamā”, stiprākā un labākā koalīcija visas lielās TV auditorijas priekšā kārto savstarpējos rēķinus, nāk prātā kāds precīzs krievu izteiciens – no labas dzīves satrakojušies ( с жиру бесится).

Eiropas miljardi tūlīt būs klāt; parlaments attālināts un paklausīgs kā nekad; prezidents pret likumu brāķi iecietīgs; pat žurnālisti tiek turēti drošā distancē no MK un Saeimas – ko vēl labāku varētu vēlēties?

Vai asās domstarpības nodokļu un neapliekamā minimuma jautājumos ir tikai tāds spēka vingrinājums, savas teritorijas iezīmēšana, vai arī šoreiz ir sakrājies kas nopietnāks – tas zināms tikai koalīcijai pašai. Taču uzmanību piesaistīja kolēģa Gata Eglīša (JKP) teiktais – tieši tagad esot īstais laiks, lai ar finansēm darītu skaistas, bet bīstamas lietas, “jo budžeta uzraudzība no Briseles esot noņemta”. Kurš gan to varētu zināt labāk par Eglīša kungu – Saeimas Budžeta komisijas Finanšu sektora uzraudzības apakškomisijas vadītāju. Tātad – vecāku nav mājās, ballīte var sākties?!

Briseles uzraudzības mazināšana ir sliktākais, kas ar mums var notikt šajos “vieglās naudas” apstākļos. Bet galu galā – Eiropa nav ne žandarms, ne arī mīļā mamma, kam bērns jāņem klēpī un mūždien jāpasargā no smagajām sekām, ko mazuļa blēņas var izraisīt. Laiks pieaugt pašiem, ja gribas ar lielu naudu rīkoties. Neatbalstīsim un nenosargāsim savus uzņēmumus? Nekas, citas valstis mums piegādās visu nepieciešamo. Nelidos vairs AirBaltic? Gan jau ienāks kāda lufthansa un aizvedīs “lieko” darbaspēku, kur vien to ņems pretī…

Vienalga, ar cik lielām summām Eiropa mūs atbalstīs grantu veidā, cik aizdevumos – nekas no šīs naudas nedrīkst nobirt pa ceļam. Tiem ir jābūt ieguldījumiem ar atdevi, kas vēlāk ģenerēs jaunus ienākumus budžetā, radīs darba vietas un pamatu izaugsmei. Citādi pašiem nāksies pēc tam meklēt savas valsts vārdu visādu attīstības tabulu lejasgalā. Diemžēl premjers jau iezīmēja pavisam citu naudas dalīšanas principu: “lai katram ministram un politiskajam spēkam būtu ko parādīt”. Un kašķa uzliesmojums koalīcijā rāda, ka tieši tā valdošās partijas domā rīkoties – jebkādiem līdzekļiem izplēst sev lielāku “parādāmo”. Dzirdēts, ka citur pasaulē to sauc par politisko korupciju. Diemžēl nekas neliecina, ka mūsu pašu tiesībsargājošajām un naudas ceļus uzraugošajām institūcijām pietiek kapacitātes un ieinteresētības ar to tikt galā. Bet vai šī nav īstā reize preventīvai iesaistei? Varbūt jaunais un enerģiskais ģenerālprokurors var uzmanīt? Vai arī Valsts kontrole nevis pēc gadiem uzskaitīt neiegūto, bet gan no pirmās dienas uzraudzīt, kā nauda tiek dalīta? Vai viss atbilst labas pārvaldības principiem? Vai arī miljardu piešķiršanas kritērijs ir koalīcijas stabilitātes cementēšana?

Mums bija premjers, kurš kā veiksmes stāstu iepakoja un Eiropai pārdeva 2009. gada krīzes pārvarēšanas pieredzi. Pats ieguva spožu karjeru, Latvija zaudēja vairākus simtus tūkstošu aizbraukušo. Ļoti negribas piedzīvot vēl vienu krīzes uzveikšanas “veiksmes stāstu”. Mēs vairs nevaram to atļauties.

Foto: Saeimas kanceleja