Drauds Latvijas drošībai, Putina ārzemju leģions, impēriskās domāšanas vēstneši, Maskavas snobi?

Vai arī – Krievijas saprāta balss, režīma vajāti bēgļi, profesionāļi, kas nav atradināmi uzdot varai (tostarp – Latvijas) nepieķemmētus jautājumus?

Protams, es runāju par TV Dožģj un citiem, aptuveni 200 Krievijas žurnālistiem, kas pašlaik atraduši patvērumu Latvijā un no šejienes uzrunā savu auditoriju kaimiņvalstī.

Paradokss, ka visasāk pret Dožģj žurnālisti Jekaterinu Kortikadzi (un viņas personā – pret visu krievu emigrācijas vidi) pēc intervijas ar Rīgas mēru vērsās tieši mūsu liberāļi. Cilvēki, kuriem dažādu viedokļu pieņemšana, iecietība, domas brīvības aizstāvība, vēlme uzturēt dialogu it kā esot pamatvērtības.

Manā vērtējumā – viņi ir sabiedrotie. Viņi ir izdarījuši katram personiski grūtu izvēli, aizbraucot no savām mājām. Viņi ir kritiski pret Putina varu. Iespējams, mentāli viņi atstāj Krieviju lēnāk nekā ir aizbraukuši fiziski…Taču viņi ir sabiedrotie, instruments, kā mēģināt izveidot Krieviju labāku.

Atņemt uzturēšanās atļaujas, neizsniegt vīzas, izraidīt, aizliegt – no visiem šiem priekšlikumiem vairāk dveš priekšvēlēšanu, nevis drošības argumenti.

Jo stāsts jau nav par TV interviju, TV kanālu vai pat par Krievijas krieviem, kuri tagad apmetušies šeit. Pirmām kārtām tā ir vēlme un iemesls iegriezt saviem, mūsējiem krieviem. Vēlme ierādīt viņiem robežas. Likt saprast, ka ir tādi jautājumi, kurus nedrīkst uzdot. Vajag klusēt un zināt savu vietu…

Tā spriedze, naids, bailes, kas pašlaik valda mūsu sabiedrībā, dara mūs ievainojamus. Ne jau žurnālistu jautājumi apdraud Latviju, bet gan varas nevēlēšanās/neprasme sarunāties. Ne ar tiem krieviem, kas atstājuši savu dzimteni, ne ar mūsējiem, kuriem citu māju un citas dzimtenes nemaz nav.