Jau pavisam drīz, 23. janvārī, Saeima galīgajā lasījumā lems un debatēs par grozījumiem Elektroenerģijas tirgus likumā (ETL). ETL ir likums, ar kuru tika radīta OIK – valsts atbalsta sistēma elektroenerģijas ražošanai. Pateicoties ļoti savdabīgajam regulējumam šajā likumā (skat. šeit), kurš deva pilnīgu rīcības brīvību šīs sistēmas izveidē, tika radīta lielākā un ilgstošākā afēra Latvijas vēsturē, tā jau ir izmaksājusi visai sabiedrībai vairāk nekā 2 miljardus eiro, un tas vēl nebeigsies – mums visiem vajadzēs turpināt to apmaksāt. Pretēji politiķu publiski dotajiem solījumiem.

Ir vārdi, un ir darbi. Vismaz attiecībā uz OIK tie atšķiras – kā diena pret nakti.

Nav vērts te spekulēt, vai šis likums bija apzināta politiskā pasūtījuma izpilde, vai arī tā laika ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš vienkārši nesajēdza, ko dara, – cerēsim, ka uz to visdrīzākajā laikā spēs atbildēt Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija. Vismaz tāds ir viens no šīs komisijas uzdevumiem, kas tai ir jāizpilda saskaņā ar Saeimas lemto (skat. šeit).

To OIK izmeklēšanas komisijai būtu jo sevišķi svarīgi noskaidrot, ņemot vērā, ka pašlaik tie paši politiķi, kas piedalījās OIK afēras radīšanā, nu aicina vēl karstasinīgāk cīnīties ar klimata pārmaiņām, kā to darīja, savulaik izveidojot OIK, – lai padarītu Latviju “zaļāku”…

Bet sabiedrībai šobrīd vissvarīgāk ir saprast – kāds būs šis jaunais likuma regulējums, kāda turpmāk izskatīsies šī valsts atbalsta sistēma, kā tā tiks pārraudzīta un vai kaut kas tajā visā vēl ir labojams (glābjams)?

Pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām gandrīz visas politiskās partijas, jo sevišķi jaunpienācēji, savā vēlēšanu karogā izmantoja solījumus cīnīties ar OIK afēru un pat uzvarēt to!

Nu vēlēšanas ir pagājušas un ir atsācies reālpolitikas laiks – tas būtiski atšķiras no vēlētājiem sastāstītajām pasakām.

To uzskatāmi apliecina arī notikušais ar jau pieminētajiem ETL grozījumiem, kurus Saeima jau pavisam drīz gatavojas apstiprināt galīgajā lasījumā.

Sākums bija cerīgs!

2018. gada rudenī, izmantojot pirmsvēlēšanu politisko sentimentu, kad vismaz uz brīdi sabiedrības intereses kļūst ne mazāk svarīgas kā politisko partiju (politiķu) sponsoru intereses, izdevās iniciēt nepieciešamo likuma grozījumu virzību Saeimā.

Tas notika pēc tam, kad Ekonomikas ministrija (EM) gandrīz gadu turpināja imitēt cīņu ar pašas radīto afēru – sabiedrībai stāstot pasakas par savām “varoņcīņām”, kas būtiski atšķīrās no patiesības (skat. šeit).

Arī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai (Saeimas Tautsaimniecības komisija), kura vairākkārt rīkoja sēdes, veltītas speciāli OIK problemātikai, EM katru reizi solīja sagatavot nepieciešamos likumdošanas grozījumus, kas izbeigtu šo afēru (šeit svarīgi norādīt, ka izbeigt OIK afēru un izbeigt OIK – tās ir divas dažādas lietas (vairāk – šeit)), bet tā arī nekādus likumdošanas priekšlikumus nesagatavoja. Tādēļ komisija pati iniciēja nepieciešamos likuma grozījumus, paredzot likumā skaidri noteikt pašsaprotamus principus, kuriem jau sen vajadzēja būt noteiktiem likumā:

  • lai atbalsts tiktu maksāts tikai tiem komersantiem, kas izpilda atbalsta nosacījumus,lai šie atbalsta nosacījumi tiktu efektīvi un atbilstoši kontrolēti,lai šis atbalsts būtu samērīgs, nevis pārmērīgs, un lai komersantiem, kuri krāpjas vai neievēro atbalsta nosacījumus, atļauja saņemt atbalstu tiktu anulēta, bet nelikumīgi saņemtais atbalsts būtu no tiem jāatgūst.
Lai gan kopā šie grozījumi aizņēma nedaudz vairāk par vienu lappusi (skat. šeit), EM “nez kāpēc” tā arī “nespēja” neko tamlīdzīgu sagatavot visā šai laikā.

Visticamāk, ne jau tāpēc, ka šīs pašsaprotamās lietas būtu sarežģīti aprakstīt likumā, un ne jau EM kompetences dēļ, bet gan tāpēc, ka tādējādi tiktu sagrauta EM izmanīgi būvētā OIK afēras arhitektūra (skat. šeit), kas tika izveidota ar šim likumam pakārtotajiem MK noteikumiem, izmantojot to, ka likums (“nez kāpēc”…) līdz šim neparedzēja gandrīz nekādu konkretizāciju attiecībā uz šo valsts atbalsta shēmu, tādējādi nodrošinot iespēju EM plaši manipulēt ar sekundāro likumdošanu – pašas izveidotajiem MK noteikumiem.

Lai novērstu šādas manipulācijas iespējas ar sekundāro likumdošanu (MK noteikumiem), tika paredzēts tieši likuma līmenī (nevis tam pakārtotajos noteikumos) skaidrāk definēt elektroenerģijas ražošanai paredzētās atbalsta sistēmas ietvaru un pārraudzības principus – tas bija viens no galvenajiem šī likumprojekta mērķiem.

Iepriekšējā Saeimas sasaukumā likumprojekta izskatīšana virzījās raiti, neskatoties uz pēkšņo EM centību – iesniedzot Saeimai izskatīšanai virkni grozījumu, kur daudzi nemaz nebija saistīti ar likumprojektā paredzēto. Rezultātā 12. Saeimai pietrūka vienas nedēļas, lai šo likumprojektu pagūtu pieņemt galīgajā lasījumā.

Pēc vēlēšanām, jaunais – 13. Saeimas – sasaukums nolēma pārņemt šo likumprojektu un turpināja tā izskatīšanu. Un, lai gan 12. Saeimā šī likumprojekta izskatīšana tika gandrīz pabeigta, pēc Saeimas vēlēšanām tā turpmākā virzība “nez kāpēc” vairs nevedās tik raiti – šajā Saeimā tā ir ieilgusi nu jau vairāk nekā gadu, kas ir savdabīgi, ņemot vērā šajā Saeimā ievēlēto politisko spēku saviem vēlētājiem dotos pirmsvēlēšanu solījumus.

Vēl savdabīgāk tas viss izskatās, vērtējot notiekošo procesu pēc būtības, – pretēji politisko partiju Saeimas vēlēšanās dotajiem solījumiem, šis likumprojekts ir ticis būtiski izmainīts – daudzos tā būtiskos aspektos. Tas ir zaudējis savu sākotnēji paredzēto tvērumu vai pat ir acīmredzami pretrunā sākotnēji likumprojektā izvirzītajam mērķim.

Par to konkrētāk.

Par vārdiem un par darbiem – “kā var nesolīt” turpināsies?

Lai gan publiski šo likumprojektu daudzi politiķi jau cenšas pasniegt kā savu vēlētājiem doto solījumu izpildi, patiesībā viss izskatās gluži pretēji – ar šo likumprojektu ir tikuši veikti mērķtiecīgi centieni nevis izbeigt daudzās krāpniecības iespējas ar OIK un nepamatota atbalsta saņemšanu (ko varēja izdarīt jau sen – ja vien būtu bijusi politiskā griba (skat. šeit)), bet gan radīt iespējas to visu turpināt piesegt. Diemžēl.

Zīmīgi, ka tieši EM ir devusi vislielāko ieguldījumu šī jaunā OIK afēras piesega veidošanā – ar saviem priekšlikumiem torpedējot likumprojekta paredzēto mērķi. Kā jau tas tika paredzēts (skat. šeit).

Daudz un niansēti varētu aprakstīt un analizēt, kā ir ticis īstenots šis jaunais OIK afēras piesegs – galīgajā lasījumā sagatavotie ETL grozījumi, kas no sākotnēji iecerētā atšķiras kā diena pret nakti. Taču labāk atstāt šo iespēju nu jau nākamā Saeimas sasaukuma izveidotai parlamentārās izmeklēšanas komisijai – tiem politiskajiem spēkiem, kuri tiešām vēlēsies beidzot izbeigt šo afēru (jo ir acīmredzami, ka šīs Saeimas sasaukuma vairākums, pretēji vēlētājiem solītajam, vēlas OIK afērai radīt jaunu piesegu, nevis izbeigt to).

Lai lasītājs pats varētu spriest par to, kas patiesībā tiek slēpts zem kārtējiem skaistajiem solījumiem, šī raksta ietvaros tiks pieminēti daži būtiskākie fakti saistībā ar šo pašlaik Saeimā sagatavoto likumprojektu.

Kā vilks tiek ieslēpts jēra ādiņā

Lai novērstu līdz šim MK noteikumos paredzēto absurdo atbildības kārtību, kad par būtiskiem pārkāpumiem, par acīmredzamu krāpšanos tiek paredzēts izteikt vien brīdinājumu, tika paredzēts likumā noteikt to pārkāpumu tvērumu, par kuriem EM būtu pienākums “OIK atļauju” anulēt. Pēc šīs Saeimas veiktajiem grozījumiem šādas prasības likumā vairs nebūs – to tiek paredzēts deleģēt izlemt valdībai, neuzliekot tai nekādus nosacījumus (tātad tas atkal paliek EM ziņā…).

Tika mēģināts arī apspēlēt iespēju atgūt nelikumīgi izmaksāto atbalstu – savdabīgi, ka tieši EM piedāvāja izņemt no likuma prasību, ka komersantam šajā gadījumā ir pienākums pierādīt, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, tādējādi radot iespēju, ka valsts “nespējīgas” rīcības rezultātā nelikumīgi izmaksāts atbalsts nemaz netiek atgūts, jo valsts “nez kāpēc” to nespēs pierādīt.

Tāpat, manipulējot ar likumprojekta pantu redakcijām, pretēji likumprojektā paredzētajam un komisijā sākotnēji izlemtajam, tika “pārspēlēts” likumprojektā paredzētais princips, kurš nodrošinātu, lai izmaksājamais atbalsts būtu samērīgs, nevis pārmērīgs.

Sākotnēji likumprojektā atbalsta samērīgumu tika paredzēts nodrošināt, nosakot, ka atbalsta pārkompensācijas aprēķinos tiks izmantotas līmeņatzīmes (kā tas tika apsolīts Eiropas Komisijai, lai iegūtu tās saskaņojumu šai atbalsta shēmai), un paredzot, ka aprēķinā tiek iekļauti visi komersanta ieņēmumi un viss saņemtais atbalsts elektroenerģijas ražošanai – nevis kā līdz šim, kad aprēķinos tika iekļauta tikai daļa saņemtā atbalsta, toties izdevumus komersants bija tiesīgs iekļaut jebkādus un jebkādā apmērā, ja vien tie bija grāmatvediski pareizi dokumentēti.

Šāda līdzšinējā MK noteikumos noteiktā kartība nodrošina iespēju komersantiem nepamatoti palielināt kompensējamos izdevumus, kuri saskaņā ar šo EM izstrādāto kārtību ir iekļaujami pārkompensācijas aprēķinā, piemēram, paredzot nesamērīgi lielus administrācijas izdevumus (valdes locekļu algas, luksusa auto iegādi, “komandējuma” izdevumus u. c.), pamatlīdzekļu iegādi par nepamatoti augstām cenām vai pat vispār nepamatotu pamatlīdzekļu iegādi (galvenais, lai tie tiktu pareizi grāmatvediski iereģistrēti), tādējādi komersantam vispirms nopelnot šāda “pareizi organizēta” iepirkuma rezultātā, bet pēc tam vēl nopelnot, pateicoties EM piešķirtajam atbalstam, kurš paredz šādas iepirkuma izmaksas ne tikai pilnībā kompensēt komersantam, bet vēl uzrēķināt tam peļņas normu. Tie ir daudzi un daudzi miljoni…

Pateicoties EM centieniem, ja ETL grozījumi tiks pieņemti pašreizējā redakcijā, turpmāk, nu jau ar likuma spēku (un paļaujoties uz to!), šādu atbalsta apjoma aprēķināšanas kārtību varēs turpināt īstenot un saņemt – jo nu jau likumā tiek paredzēts, ka šo atbalsta apmēru varēs noteikt, arī balstoties uz komersanta faktiskajām izmaksām, kas paredzēto līmeņatzīmju piemērošanu padara par bezjēdzīgu pasākumu, ko neviens neizmantos, ja vien tās nenodrošinās lielākus ieņēmumus, nekā paredz faktisko izmaksu aprēķini.

Lai turpmāk novērstu manipulatīvas interpretācijas par to, kāds tieši atbalsts iekļaujams pārkompensācijas aprēķinos, būtu bijis loģiski un pamatoti to skaidri definēt likumā – tomēr pēc uzstājīgiem EM iebildumiem tas netika izdarīts. Nez, kādēļ?

Tāpat tas netika izdarīts attiecībā uz tādām būtiskām lietām kā lietderīgais siltums un elektrostacijas efektivitāte. Kā zināms, tieši ar šo nosacījumu izpildi “grēko” daudzi komersanti, tādējādi saņemot valsts atbalstu nepamatoti.

Attiecībā uz lietderīgā siltuma izmantošanas prasību šajā likumprojektā – tas vispār ir hrestomātisks šīs Saeimas likumdošanas piemērs, kā tiek manipulēts un pieņemts teju jebkāds lēmums, pat ja tam nav nekāda pamatojuma vai pamatojums un lēmumus ir bijis paredzēts pavisam cits.

Piemēram, attiecībā uz lietderīgā siltuma prasību Zemkopības ministrijas ierēdņi lūdza izdarīt izņēmumu komersantiem, kuri ražo biogāzi no kūtsmēsliem, lai dotu tiem papildus vienu gadu lietderīgā siltuma prasības izpildei – tas skartu apmēram 14 biogāzes elektrostacijas. Ņemot vērā, ka attiecībā uz šīm elektrostacijām sākotnēji (izsniedzot tām atļauju) nebija noteiktas šādas lietderīgā siltuma prasības, komisija piekrita šādiem likumprojekta grozījumiem un lūdza tos EM sagatavot. Taču EM, līdzīgi kā tas tika izdarīts iepriekš ar grozījumiem attiecībā uz pārkompensācijas aprēķinu kārtību (un ne tikai), kārtējo reizi patvaļīgi izmainīja šo grozījumu tvērumu, ietverot tajā ne tikai šīs biogāzes stacijas, bet arī visas koģenerācijas elektrostacijas (kuras vispār nav tiesīgas saņemt atbalstu, ja to saražotais siltums netiek lietderīgi izmantots), – un komisija šādus neatbilstoši komisijas iepriekš lemtajam EM izveidotus grozījumus atbalstīja!

Savukārt attiecībā uz daudz apspriestajām elektrostaciju pārbaudēm vispār tika atrasts elegants un birokrātiski klasisks risinājums, kā padarīt šo likumprojektā paredzēto prasību gandrīz bezjēdzīgu, – no sākuma šī likumprojektā paredzētā prasība attiecībā uz pārbaužu veikšanu tika sašaurināta, attiecinot to tikai uz komersantiem, kuri saņem atbalstu pēc konkrētiem spēkā esošajiem likuma pantiem (nevis paredzot principu, ka pārbaudes ir jāveic visiem komersantiem, kuri saņem atbalstu elektroenerģijas ražošanai (kā tas bija sākotnēji likumprojektā paredzēts)). Pēc tam ilgi un dikti debatējot par šo likumprojektu, tas tika apaudzēts ar virkni MK noteikumu, kuri EM būs jāizstrādā (un kurus EM izstrādāt tuvākajā laikā nebūs spējīga, tāpēc tiem tiek paredzēti gari izstrādes termiņi), lai šie likuma grozījumi vispār varētu tikt reāli piemēroti.

Rezultātā, kad beidzot pienāks laiks, lai šajā likumā paredzētais varētu tikt reāli piemērots, tas vairs nebūs piemērojams, jo ekonomikas ministrs ir solījis, ka šai laikā OIK vairs nebūs – nebūs pašreizējās atbalsta sistēmas, tā vietā būs cita atbalsta sistēma, bet uz šo jauno atbalsta sistēmu saskaņā ar EM izveidoto un komisijas atbalstīto likumprojekta galīgo redakciju šajā likumprojektā paredzētās prasības vairs neattieksies.

Paredzot šādu iespējamo lietu kārtību, tika ierosināts atjaunot sākotnēji likumprojektā noteikto attiecībā uz atbalsta tvērumu, lai šos grozījumus varētu piemērot arī turpmāk – ne tikai saistībā ar pašreizējo atbalstu –, taču EM tam uzstājīgi iebilda, un tas netika izdarīts. Kādēļ?

Šie ir tikai daži piemēri, kā šajā likumprojektā tiek īstenoti vēlētājiem dotie solījumi cīnīties ar OIK afēru…

Kamēr būs aitas – būs cirpēji!

Būtībā, ja Saeima šo likumprojektu apstiprinās tādā redakcijā, kā tas ir ticis atbalstīts Saeimas Tautsaimniecības komisijā galīgajā lasījumā, tas nevis novērsīs OIK afēras tālāku īstenošanu (kāds sākotnēji bija šī likumprojekta mērķis), bet gan drīzāk radīs tai jaunu piesegu, nu jau nostiprinot to ar likuma spēku. Radot tālākas tiesiskās sekas.

Kādu pienesumu dos šāds likumprojekts? Tas paglābs līdzšinējos OIK afēras piesedzējus un īstenotājus (jo vairāki šīs afēras aspekti nu tiks legalizēti), tas dos iespēju kādam vēl “likumīgi” nopelnīt – saņemt atbalstu, kurš tam patiesībā nepienākas, bet visai pārējai sabiedrībai – iespēju samaksāt vēl vairākus miljonus par šo kādam nepamatoti izmaksāto, bet likumā paredzēto atbalstu – kā jau tas “tiesiskā” un “demokrātiskā” valstī pienākas.

Laikam jau tā ir maksa, kas jāsamaksā, lai arī mūsu sabiedrība izaugtu līdz tādam pilsoniskās sabiedrības līmenim, kad demokrātija strādā kā efektīvs valsts pārvaldes instruments sabiedrības interesēs (kuras tā apzinās un ir gatava aizstāvēt), nevis kā ērts manipulāciju rīks varas elites rokās, lai sabiedrību kā kuslu aitu baru varētu turpināt ērti apcirpt.

Protams, vēl jau paliek pēdējā cerība – Valsts prezidents, kurš šādu likumprojektu var neizsludināt un atgriezt to Saeimai atkārtotai izskatīšanai, lūdzot novērst šos absurdos likumprojekta “uzlabojumus”.

Bet, zinot politisko lietu kārtību mūsu valstī, attiecībā uz šo cerību nevilšus prātā nāk latviešu tautas gudrība…

Nu, vismaz tik daudz pa šiem gadsimtiem esam sapratuši, lai sevi spētu mierināt. Nu ko, varam tā arī turpināt!

Foto: Saeimas Kanceleja