Pirmdien, 16. martā, Saeima apstiprināja kārtējo lēmumu saistībā ar pasākumiem vīrusa Covid-19 izplatības ierobežošanai. Paredzēto pasākumu klāsts ir plašs un ar to katrs var iepazīties šeit. Bet cīņai ar vīrusa radītajām sekām (ne cēloņiem) dažas labas varas partijas jau ir gatavas demonstrēt vēl lielāku apņēmību – solot tam atvēlēt veselu miljardu. (Tās pašas, kuras nupat “nespēja” atrast jau likumā skaidri noteiktos(!) 120 miljonus veselības aprūpei – tiem mediķiem, kuriem tagad ir jātiek galā ar šo vīrusa epidēmiju…)
Tāda politiķu gatavība, protams, ir aizkustinoša. Vēl jo vairāk aizkustinoša šķiet iespēja – tikt pie svešas naudas dalīšanas, par kuras atdošanu, visdrīzāk pašiem atbildēt vairs nenāksies.
Negribētos domāt, ka tāpēc tie pasākumi, kas visefektīvāk ierobežotu vīrusa izplatību (piemēram, par pašizolāciju), piedāvātajā pasākumu plānā vairāk ir tikai formāli uzskaitīti, tomēr par to reālu īstenošanu nav vispār padomāts – tādējādi it kā formāli ierobežojot vīrusa izplatību, bet reāli ļaujot šai sērgai izplatīties.
Var, protams, fokusēties uz varonīgu cīņu ar vīrusa radītajām sekām, taču daudz, daudz efektīvāk vīrusa izplatīšanās ierobežošanu varētu nodrošināt, fokusējoties, pirmkārt, uz vīrusa izplatīšanās cēloņiem – inficētajām personām, lai novērstu iespēju citiem inficēties no tām.
Diemžēl, tas tiek darīts tikai deklarāciju līmenī – no visiem stūriem uzstājīgi atgādinot par “pašizolācijas” nepieciešamību, naivi uzskatot, ka ar to būs pietiekami, lai šī sociālā distancēšanās tiktu īstenota.
Amatpersonām tīk norādīt, ka vīrusa ierobežošana ir katra atbildība, un katra pienākums ir pildīt valdības lēmumu. Taču pavisam aplami būtu lolot ilūzijas, ka mūsu sabiedrības apziņa ir tādā līmenī, ka, pieņemot pat saprātīgus valdības lēmumus, tie tiks atbilstoši izpildīti. Jau tiek satraukti ziņots, ka personas, kuras atgriezušās no inficētajiem rajoniem, pretēji pienākumam pašizolēties, taisnā ceļā no lidostas devušās uz lielveikaliem iepirkties. Un diez vai šāda rīcība ir saistīta tikai ar izpratnes trūkumu par “pašizolāciju” un tās nepieciešamību.
Var jau, protams, turpināt spēlēties un pārprast demokrātiskas sabiedrības vērtības, savā nenobriedušajā prātā nespējot tās pareizi piemērot – līdzīgi kā ugunsgrēka laikā, kad tā vietā, lai dotu skaidras komandas, uzņemtos atbildību veikt vajadzīgās darbības ugunsgrēka dzēšanai, nodarboties ar apģērba saskaņošanu, kas nebūs aizskarošs nevienam ugunsgrēka vērotājam, kuru tad varētu izmantot dodoties dzēst ugunsgrēku.
Ar vēl lielāku absurdu pašlaik nodarbojas tie, kuriem tagad ir jāpieņem lēmumi par šīs sērgas ierobežošanu. Tā vietā, lai efektīvi cīnītos ar šī vīrusa izplatības cēloņiem pašā saknē – nodrošinātu efektīvu “pašizolācijas” mehānismu, tas ir – izslēgtu inficētās vai potenciāli inficētās personas no iespējas pārnest šo vīrusu citiem, valdība aprobežojas tikai ar paziņojumiem par šo personu “pašizolācijas” nepieciešamību, laikam jau uzreiz pati apzinoties, ka šie paziņojumi netiks izpildīti, jo tā vietā, lai reāli nodrošinātu šo “pašizolāciju”, tiek paredzēts tērēt milzīgus resursus un radīt apjomīgus visai pārējai sabiedrības daļai apgrūtinājumus (līdz pat visas sabiedrības pašizolēšanai, tā vietā, lai nodrošinātu to atsevišķām personām!).
Rezultātā, sanāk tieši otrādi – vēl vairāk cilvēkus ierobežojošs, vēl antidemokrātiskāks risinājums. Gan no īstenotajiem ierobežojumiem, gan no finanšu līdzekļu patēriņa aspekta – kad par dažu personu bezatbildību ir jāatbild un smagi jāmaksā visai pārējai sabiedrībai.
Un tikai tāpēc, ka kāds nav spējīgs dot vajadzīgās komandas ugunsgrēka dzēšanai.
Saprotot, ka infekcijas avotu izolācija ir kritiski svarīga efektīvai sērgas ierobežošanai, un saprotot to, ka sabiedrības apzinība caurmērā nav pietiekoša, lai to varētu nodrošināt, ir jāveic papildu pasākumi, kas būtu pietiekoši, lai šis “pašizolācijas” mehānisms reāli nostrādātu. Tas taču ir elementāri saprotams!
Viens no šādiem pasākumiem reālai un efektīvai “pašizolēšanas” nodrošināšanai būtu identifikācijas iekārtu ieviešana, kuras būtu jālieto personām, kurām pienākums būtu “pašizolēties”.
Lai no šīm iekārtām būtu vajadzīgais efekts, būtu jānodrošina atbilstoša šo iekārtu funkcionalitāte (tā varētu būt dažāda atkarībā no identificējamās personas statusa).
Vispirms jau, protams, lai šī iekārta būtu visu laiku kopā ar “pašizolējamo” personu – piemēram, tā varētu būt aproce, kuru nav iespējams noņemt pašai personai, to nesabojājot, un tai vajadzētu būt viegli pamanāmai citiem – piemēram, košas krāsas aproce, kura ietver arī īkšķa locītavu.
Nepieciešams, lai šī iekārta nodrošinātu ģeolokācijas iespējas, identifikācijas iespējas un citas informācijas apmaiņas iespējas, kas būtu nepieciešamas “pašizolācijas” sekmīgai monitorēšanai (šādas monitorēšanas iekārtas jau ir Latvijas rīcībā). Piemēram, šī iekārta varētu reaģēt arī uz dažāda veida skeneriem – piemēram veikala skeneriem, kas stāv visos veikalos, lai novērstu zādzības. Un tad iekšlietu ministram nebūtu jānodarbojas ar šoviem, solot veikt apjomīgas policijas patruļas lielveikalos un sabiedriskās pulcēšanās vietās, lai ķertu iespējamos “pašizolācijas” pārkāpējus – pietiktu ar vienu skeneri pie lielveikala ieejas, kurš pats ziņotu par katru šādu pārkāpumu.
Atkarībā no konkrētai personai nepieciešamā “pašizolācijas” režīma (ja tādi tiek paredzēti dažādi – piemēram, inficētām personām, personām, kuras nav inficētas, bet ir atradušās saskarē ar šādām personām, kuras aprūpē tās u.c.), aproces varētu būt dažādas, arī vizuāli viegli atšķiramas – tādas, kuru nēsātāji nedrīkst atrasties sabiedrībā, un pārkāpuma gadījumā būtu uzreiz izolējami (par tiem ziņojot atbilstīgajām iestādēm vai amatpersonām), vai tādas, kuras pieļauj personas atrašanos sabiedriskā vietā, bet izpildot noteiktus nosacījumus, arī citiem attiecībā uz šo personu – piemēram ieturot noteiktu kontaktēšanās distanci.
Jebkurš, kurš ir mēģinājis strādāt ar savu uzmanību, zina, ka tas ir praktiski neiespējami uzreiz visu laiku noturēt savu uzmanību pat uz vienkāršāko lietu. Tāpēc kaut vai elementāra prasība turēt 2 metru distanci vienmēr un visur netiks ievērota – tā aizmirsīsies ik pa brīdim, vai vispār nonivelēsies, pastāvīgi radot šo vīrusa pārnešanas risku. To ievērot būtu daudz reālāk, ja cilvēks redzētu un skaidri apzinātos tos brīžus, kad tā tik tiešām ir svarīga un ir jāievēro – piemēram, ieraugot sev blakus cilvēku ar atbilstošu aproci. Tad šāda distances ievērošanas prasība strādātu daudz efektīvāk. Un strādātu reāli.
Lai šis mehānisms būtu pēc iespējas efektīvāks un visaptverošs (un arī demokrātiskāks), tas būtu jādarbina ne tikai ar pātagu – paredzot atbildības mehānismu šo “aproču” nēsātājiem, bet arī dodot tiem “bonusus”, kas motivētu tos apzinīgi piedalīties šajā “pašizolēšanās” sistēmā – piemēram, paredzot finansiālas kompensācijas, veselības(slimības) stāvokļa monitoringa un sociālos pakalpojumus, kas motivētu cilvēkus nevis izvairīties, bet gan piedalīties šajā sistēmā.
Rezultātā, visi būtu ieguvēji – gan tie, kuri apzināti piedalītos šajā “pašizolācijas” sistēmā, gan visa sabiedrība kopumā, jo tas ne tikai efektīvi ierobežotu sērgas izplatību, bet šāda sistēma sabiedrībai izmaksātu simtiem, tūkstošiem reižu mazāk, nekā izlaižot šo sērgu apritē, kā tas tagad tiek darīts, vienkārši paziņojot, ka tā nevajag darīt!
Lieki būtu jautāt: Kas sabiedrībai būs lētāk, ērtāk un drošāk – apmaksāt viena “pašizolētā” izmaksas, vai pēc tam segt zaudējumus, kas radušies tāpēc, ka šī persona netika izolēta, sedzot simtiem “darba nespējas lapas”, veselības aprūpes izdevumus, ekonomikas ierobežojošo pasākumu negatīvo efektu, utt.? Rezultātā arī negatīvais iespaids uz valsts ekonomiku būtu nozīmīgi mazāks. Tikai tad, iespējams kādam to miljardu var nesanākt sadalīt tā, kā bija iecerēts…
Tāpēc, labāk turpināsim pūst ugunsgrēku, lai vairāk būtu ko dzēst?
PS. Diemžēl, šī vīrusa epidēmija nav pēdējā, ar kuru mums nāksies saskarties. To nosaka gan klimata pārmaiņas, kuras no dienvidiem pamazām mūsu virzienā nes visdažādākās sērgas, ar kurām Eiropa vēl tikai sāk saskarties, gan hibrīdkara tehnoloģiju tālāka attīstība, kuras noteikti visu šo vīrusa radīto jezgu izmantos vēl ne reizi vien, bet jau daudz izkoptākā scenārijā. Tāpēc svarīgi ir izdarīt secinājumus no šī vēl salīdzinoši “maigā” vīrusa uznāciena un piestrādāt pie savu kļūdu labojuma.
Jebkura krīze tas ir arī iespēju laiks. Viena no mūsu iespējām ir izveidot šādu efektīvu “pašizolēšanas” sistēmas mehānismu un nodemonstrēt tā darbību visai pasaulei. Tas nākotnē varētu būt pieprasīts augstas pievienotās vērtības eksporta produkts, un labs pienesums mūsu valsts tēla veidošanai – kā vietai, kurā spēj parūpēties par cilvēkiem un nodrošināt drošu vajadzīgo dzīves vidi pat pie visskarbākajiem jaunajiem globālajiem dzīves izaicinājumiem.
Foto:Saeimas Kanceleja