Straujiem soļiem tuvojas jaunā apkures sezona, kas saasinājusi jautājumu par energoresursu pieejamību Latvijas patērētājam un atkal jau izgaismojusi šīs valdības nespēju atrisināt valstij tik svarīgus izaicinājumus. To īpaši uzskatāmi parāda Nacionālās apvienības ekonomikas ministres Ilzes Indriksones juceklīgie apgalvojumi par gāzes pieejamību (nepieejamību?) Latvijai – kur iztrūkstošā gāze tad īsti tiks atrasta?

Cik gan mazspējīgai, bezatbildīgai un nekompetentai ir jābūt varai, lai situācijā, kad Latvijai pieder visam Baltijas reģionam kritiski svarīga gāzes apgādes infrastruktūra – Inčukalna PGK (IPGK) – tā nespētu vienoties ar saviem kaimiņiem par drošām gāzes piegādēm Latvijai?

Šīs bezatbildības rezultātā Latvija palika bezspēcīgi pamesta Krievijas gāzes piegādes atkarībā (par to vēlāk). Tas ir radījis ne tikai milzīgus riskus Latvijas siltumapgādei (siltuma ražošanas uzņēmumi joprojām izmisīgi cenšas noslēgt līgumus par gāzes piegādēm nākošajai apkures sezonai), bet arī milzīgu finansiālo slogu Latvijas sabiedrībai. Tūlīt neizbēgami sekos izmisīgi mēģinājumi pārpirkt (bez garantijas, ka sekmīgi) Inčukalnā iepumpēto dabasgāzi no citu valstu tirgotājiem. Tas gan pagaidām tiek noklusēts.

Rēķinājām kā labāk, sanāca kā vienmēr

Šī bravūrīgā avantūra kulmināciju sasniegusi ar Ekonomikas ministres publisko paziņojumu, ka “mēs jau no paša sākuma rēķinājām, ka no Krievijas gāzes atteiksimies pēc iespējas ātrāk. Tieši tāpēc mēs arī nerēķinājāmies ar šīm Krievijas gāzes plūsmu izmaiņām un pārorientējām visas piegādes no Klaipēdas termināla.” Tas, ko ministre izvēlējusies jums noklusēt, ir patiesība – līdz šī gada beigām nevienai Latvijas kompānijai nemaz nav līguma ar Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes termināli (KLNG).

Nav saprotams, ar ko īsti tad ministre ir rēķinājusies, bet ja visdrīzākajā laikā šie ministres aprēķini netiks atrādīti Latvijas sabiedrībai, tad šādus paziņojumus nevarēs uzskatīt nekā savādāk, kā nekaunīgu un izmisīgu sabiedrības maldināšanas mēģinājumu. Grūti ir iedomāties, ka ekonomikas ministre varētu būt tik nekompetenta, lai nezinātu reālo situāciju KLNG. Leiši jau 25.maijā nāca klajā ar publisku paziņojumu, ka līdz gada beigām visas KLNG jaudas ir izpirkuši pieci pircēji, starp kuriem Latvijas nav.

Tad uz kāda pamata un ar ko mūsu tālredzīgā ekonomiskas ministre ir rēķinājusies?

Jautāta par gāzes pieejamību, Indriksones kundze apgalvo, ka mājsaimniecībām nākamajā apkures sezonā gāzes noteikti pietiks, jo valsts ir nopirkusi drošības rezerves. “Latvenergo” ir nolīgusi arī drošības rezervju otro daļu, un gandrīz puse ir iesūknēta Inčukalna pazemes gāzes krātuvē. Tā ka tās 1,8 teravatsundas, ko Ministru kabinets lēma pirkt, tās ir jau nolīgtas, dokumenti ir parakstīti un līdz decembrim būs!”

Zinot reālo situāciju, zīmīgs šeit ir ministres apliecinātais –  pat puse no šī apjoma nav  iesūknēta IPGK, bet vēl tikai tiks iesūknēta – līdz decembrim. No kurienes, ja atļauts jautāt? Ja visas Klaipēdas termināla jaudas ir izpārdotas līdz šī gada beigām un to jau ir aizņēmušas citu valstu kompānijas?

Inčukalns – ­­Latvijas “kaķīša dzirnaviņas” ?

Labi, par Klaipēdas termināli kādam būs sanācis neveikli samānīties, bet problēmu tik un tā ir jārisina – kā Latviju sasildīsim šajā apkures sezonā? Nacionālās apvienības vadībā Latvija pirks un pumpēs Krievijas gāzi? No publikas acīm īsti neizdevās noslēpt faktu, ka tieši tā arī notika – Krievijas gāze plūda uz Latviju vienlaicīgi ar Indriksones paziņojumiem, ka uz Krievijas gāzi mēs vairs nepaļaujamies. Galvenais ir skaļi paziņojumi, un “kā var nesolīt”…

Neprasmīgi izmisīgie mēģinājumi manipulēt ar faktiem ar to neapstājās – Ilze Indriksone intervijā publiski paziņoja, ka tās “līdzšinējie aprēķini liecinot, ka Latvijā apkures sezonā gāze tiks nodrošināta”, taču turpat tālāk saka– “Protams nevaram pateikt vai gāze, kas atrodas Inčukalna pazemes krātuvē tiks pārdota tieši mums.” Jo brīvajā tirgū iegādāties to varēs citi gribētāji, piemēram leiši vai igauņi (sevišķi ja tā IPGK ir iesūknēta rēķinoties ar viņu, nevis Latvijas vajadzībām). Šķiet, ļoti liela Latvijas sabiedrības gribētu redzēt šos ekonomikas ministres aprēķinus, pirms ierauga savus apkures rēķinus…

Ko darīt? Skaļi tas netiek atzīts, bet kad izdzirdēsiet no ekonomikas ministres, ka sev vajadzīgo gāzi  Latvija var nopirkt arī no citiem tirgotājiem “sekundārajā tirgū” (jo citas iespējas tai vairs nav palicis),  tas nozīmēs, ka vairāksolīšana par Inčukalna gāzi ir sākusies – mēģinājums pārpirkt to no citu valstu tirgotājiem. Par kādu cenu? Nu kāda starpība – gribat siltumu, maksājiet!

Ir vēl varianti? Ir. Gāzes sistēmas operatora “Conexus” publiskie dati rāda, ka laikā, kad Indriksone sniedza savus kareivīgos paziņojumus, uz pilnu klapi pa tās vadiem tika pumpēta gāze no Krievijas. Ja šī nebija tā gāze, uz kuru cerēja Latvenergo, tad iespējams mēs vēlāk to pirksim kā pārpircēji – to pašu Krievijas gāzi, tikai dārgāk, vēl caur citu tirgotāju. Tā ir iesūknēta IPGK, un gaida savu lietotāju.

Tas, ka tā bija “Gazprom” gāze, pretēji visiem publiskajiem paziņojumiem, apliecina gāzes padeves apsīkums pēc 30.jūnija, kad  “Gazprom” paziņoja, ka pārtrauc gāzes padevi Latvijai. Ironiski, bet sanāk, ka Nacionālās apvienības plāns bija nodrošināt Latvijas enerģētisko drošību, padarot to atkarīgu no valsts, kuru paši nacionāļi publiski piedāvā atzīt par teroristisku?! Ir vārdi, un ir darbi. Neesam psihoanalīzes eksperti, bet šo diez vai var nosaukt kā savādāk kā par politisko šizofrēniju.

Siltumapgādes uzņēmumi atzīst – gāzes apkurei nav.

Vairāki siltumapgādes uzņēmumi visā Latvijā, ne tikai “Rīgas siltums”, ir apliecinājuši, ka joprojām nav spējuši iegādāties apkures sezonai nepieciešamo gāzes apjomu. Publiskajā telpā tikko parādījies dokuments, kas apliecina “Rīgas Siltuma” izmisīgos centienus tikt pie gāzes. Neveiksmīgi.

Maijā “Rīgas siltums”, sazinoties ar “Latvenergo”, noskaidroja, ka, iespējams, plānotā sašķidrinātās dabasgāzes apjoma piegāde no Klaipēdas termināļa nenotiks – augstāk aprakstītā fiasko dēļ. Jūlijā “Latvenergo” oficiāli atbildēja, ka uz doto brīdi nav iespējas nodrošināt dabasgāzes piegādi “Rīgas siltuma” vajadzībām.

Iepriekš aprakstītā situācija, iespējams, izskaidro, kāpēc “Latvenergo” ir atteicies no sava piedāvājuma piegādāt gāzi.

Nav saņemts neviens publisks apliecinājums, ka jelkādam Latvijas siltumapgādes uzņēmumam ir izdevies sevi nodrošināt ar nepieciešamo gāzes apjomu nākošajai apkures sezonai.

Situācija ir labi saprotama – tuvojas vēlēšanas un esošā vara darīs jebko, ieskaitot cinisku sabiedrības maldināšanu, lai noslēpu nu jau nenoslēpjamu patiesību – plāna, ka risināt briestošo gāzes krīzi šai varai nav. Tās plāns ir cerība noslēpt patiesību no Latvijas sabiedrības līdz 1.oktobrim, lai tik Latvijas vēlētājs nepagūtu saprast, ka atkal kārtējo reizi ir piemānīts…

Bet varbūt šāda situācija tiek apzināti veidota, jo nespēja apgādāt Latviju ar dabasgāzi esošajā situācijā, ir vislabākais  arguments, kāpēc  Latvijai nepieciešams celt savu LNG terminālu?  Tas ir, neskatoties uz to, ka pilnībā pietiktu ar Lietuvas un Igaunijas celto LNG terminālu – ja vien būtu kāds, kas būtu vēlējies (spējis?) par to vienoties ar leišiem un igauņiem, lai mums visiem pēc tam nebūtu jāapmaksā termināls (vēl vienas “kaķīša dzirnaviņas”?), bez kura patiesībā mēs mierīgi varējām iztikt – lai ne sanāktu vēl viena OIK afēra, tikai šoreiz gāzei…

Mosties, vēlētāj! Šī nogaidīšanas un melu taktika tev dārgi maksās ne tikai šajā ziemā, bet vēl daudzus gadus uz priekšu, ja valsti turpinās vadīt tie, kas tev jau uzskatāmi ir pierādījuši savu nespēju ne sajēgt, ne rīkoties, lai izvestu Latviju  no vēl nebijušas dižķibeles, kas jau sen tuvojas. Domā, pirms balso – atstājot pie varas esošo kliķi, tā turpinās tev solīt un atkal apmānīs. Bet maksāsi par to visu tu.

Ivars Zariņš, Sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” premjera amata kandidāts.